Atnāci. Tu atnāci ar sārtu rudens lapu Un rokās tev bij’ viršu vainadziņš. Tu lūkojies uz debess malu zilo Un sauci vasarā ar tevi kopā iet.
Atnāci
Tu atnāci ar sārtu rudens lapu
Un rokās tev bij” viršu vainadziņš.
Tu lūkojies uz debess malu zilo
Un sauci vasarā ar tevi kopā iet.
Es paliku ar zilu sapni acīs,
Bet domāju par tevi vienmēr,
draugs!
Kaut dzērves vilina uz tālām zemēm,
Uz vietu, kur man vienai iet ir ļauts.
****
Stāmerienas
baznīcai
No dzelmju dziļumiem
iz gadu simteņiem
kāpj augšā baznīca
ar savu stalto stāvu,
tā balta sagaida ar Dieva dēlu
un svētajiem, kas sargā viņas tēlu.
Un stāvot krastā jūti sevi mazu
kā putekli un sauli rietošu,
jo viss ir niecība šeit zemes virsū,
bet pilnība tur debesīs.
No dzelmju dziļumiem
iz gadu simteņiem,
kāpj augšā baznīca ar Dieva dēlu.
Un tajā raugoties, pats jūti sevi
augam
un atpestītam mūžībai.
