Stāsts turpinājumos.52. Irbes acis pēkšņi kā liptin pielīp pie stūrī novietotās bufetes. Tā ir viņas mēbele! Uz kāzām radu dāvinātā lielā sarkankoka bufete!
Stāsts turpinājumos.52.
Irbes acis pēkšņi kā liptin pielīp pie stūrī novietotās bufetes. Tā ir viņas mēbele! Uz kāzām radu dāvinātā lielā sarkankoka bufete! Viņa no pārsteiguma tikko spēj apvaldīt sajūsmas izsaucienu. Vilis to ir pamanījis, un izvaicā dzīvokļa saimnieci par šo priekšmetu. Dzīvokļa saimniece stāsta, ka tā esot tur jau bijusi, kad viņi pirms gadiem desmit ievākušies. Citu lielu mēbeļu gan neesot bijis, tikai kaktā sasviestas grāmatas, salauzti krēsli. Kas te dzīvojis iepriekš, viņi neesot interesējušies. Vīrs teicis, ka buržuji. Viņi bufeti atstājuši sev, bet grāmatas un visus pārējos krāmus izmetuši ārā.
“Bufeti mēs jau rītā aizvedīsim, un jaunas pirkšanai dosim naudu, cik prasīsiet. Tā mums ir mīļa ģimenes relikvija, un jums te tā pavisam neiederas. Ja vajadzēs, ar jūsu saimnieku es runāšu pats.” Vilis ir kategorisks, bet dzīvokļa saimniece kļuvusi bikla un nedroša, kad Vilis turpina:
“Mēs varam to izdarīt jau šodien! Bufetes izkrāmēšana ir sīka vienība! Nedomāju, ka jūsu vīrs būs tik nesaprātīgs un iebildīs. Esmu augsta ranga politisks darbinieks un ne jau mantas, bet principa dēļ vēlos atgūt šo lietu. Es neiesaku vilcināties… Rītā mani cilvēki atbrauks…” un viņi pamet dzīvokli noteiktā gaitā, lai rītā atgrieztos ar transportu. Irbe no pārsteiguma un necerētās veiksmes ir pilnīgi kā mēma. Vilis prot par savām idejām cīnīties līdz galam un uzvarēt.
Otrā dienā bez jebkādiem starpgadījumiem Irbes pūra mēbele ieņem goda vietu Dimantu dzīvoklī. Irbei liekas, ka jaunajās mājās ir atgriezusies mīļa būtne – labais mājas gariņš, kas bijis ilgi projām un tagad ieņēmis atkal sev pienākošos vietu. Nu viņa var to glāstīt ar savu acu skatienu, un no laimes gandrīz vai raudāt: viņa te jaunā vīra dzīvoklī nav ienākusi bez nekā, daļa no pagātnes ir ar viņu. Kad precēsies Kārlis, tā būs viņa pūra mēbele. Sievietes sirdī ir iestājies tāds miers, kāds tur ilgi nav bijis. Tikai Vilis ar savu raksturu varēja atgūt šo viņai tik dārgo lietu. Vēl vairākas dienas viņi smiedamies un ķircinādamies runā par Viļa uzstājību un partejiskajiem izdomājumiem. Taisnība par to tālo komandējumu attiecās uz Kārli. No Latvijas armijas rindām daudzus virsniekus toreiz teicās sūtīt krieviem, ienākot uz kursiem Maskavā, un tagad var tikai nojaust, kādi bija šie kursi. Toreiz bieži deportācijas uz izsūtījumu uz Sibīriju privātās sarunās sauca par kūrortu vai ekskursiju, vai komandējumu.
Vilis apņemas kādreiz uzzināt arī visu par Kārļa likteni, lai Irbei nebūtu jāmokās mūžīgā neziņā. Viņam ir plaši sakari. Pagaidām gan šī doma tiek atlikta malā: tāda interese var izrādīties bīstama viņa karjerai un sabojāt reputāciju. Visam savs laiks…
* * *
Arviss, Gustes mīlestības un gādības lutināts, aug un attīstās pirmajā dzīvības gadā tik labi un pareizi, ka bērnu ārstei, kas bērnu uzrauga, atliek vien uzlielīt māti un viņas lolojumu. Zēns ir ņiprs, veselīgs un skaists, neskatoties pat uz to, ka dzemdībās viņa mazo galviņu ārstiem nācās žņaugt stangu ķetnās. Šobrīd bērnu neirologs neatrod ne mazākās novirzes viņa psihiskajā veselībā. Viss, kas vajadzīgs un ieteicams bērna labai attīstībai, ir sagādāts, sākot ar mūzikas centru, ko grabināt pusgadu vecajam zeperim un visām iespējamajām rotaļlietām, ko piedāvā rotaļlietu veikala plaukti. Guste tagad dzīvo mājās, ir dekrēta atvaļinājumā, apkopj savā kolhoznieka sētā ar likumu atļautos lopus un nedaudzus arī virs noteiktās normas, ik pusgadu pārdod pa bullēnam un puscūču pārim. Viņiem visa kā ir pietiekoši. Valda – Arvisa krustmāte – joprojām dzīvo Ozolos un piedalās zēna lološanā un ir nenogurdama kopā ar Gusti gādāt par bērna labsajūtu. Arvisam ir divas viņu mīlošas sirdis, četras maigas rokas un viss, ko var vēlēties tāds puika, kam liekas pati Laimes māte nospraudusi dzīves ceļu bez grambām un oļiem. Tēvs – Askolds maksā alimentus, tur savu solījumu un ievēro pietiekamu distanci, lai atkal neiepītos savas bijušās mīļākās viltīgajos tīklos. Guste ir samierinājusies, jo viņai tagad ir dēls. Nākotne rādīs, vai ir vērts cīnīties un dabūt vīrieti atkal savā azotē, vai arī Arvisam, kad viņš paaugsies, nosaukt tēvu par nelieti un viltnieku, kam ģimenē ar sievu ir mēnesi vecāks puika – pusbrālis. Šodienas pasaulē tas nav nekāds retums, taču bērnu nedrīkst ar tādām runām traumēt, vai arī stāstīt, ka tēvs ir miris. Tas liekas cietsirdīgi. Viņš mātei vēlāk var uzdot tik daudzus grūti atbildamus jautājumus. Ir jārod pareizs risinājums, kamēr bērns vēl autiņos, un laika nav daudz.
