(Nobeigums. Turpinās no 10.septembra). Kad tuvojās vakars, arī mamma nomierinājās. Otrā dienā gāju uz skolu, tad atklājās visai drūma aina, jo no daudzām klasēm bija aizvesti bērni, kuru ģimenes bija izsūtītas.
(Nobeigums. Turpinās no 10.septembra)
Kad tuvojās vakars, arī mamma nomierinājās.
Otrā dienā gāju uz skolu, tad atklājās visai drūma aina, jo no daudzām klasēm bija aizvesti bērni, kuru ģimenes bija izsūtītas. Arī uz kaimiņu pagasta vidusskolu braukuši pēc skolēniem, lai pievienotu ģimenēm. Tika apcietināti arī skolotāji. Atceros, ka iepriekšējā mācību gada ziemā (1947./48. mācību gadā) tika apcietināts skolas direktors. Iemesls – it kā vācu laikā sadarbojies ar vāciešiem. 1949.gada 25.martā aizveda viņa sievu ar mazu puisīti.
Vairākus gadus vēlāk sāku analizēt jautājumu – kādēļ tad mēs ar māti netikām izvesti, jo iemesls taču bija pietiekams. Visus tos, kam kāds no ģimenes jau atradās izsūtījumā, 25. martā aizveda. Iemesls gluži vienkāršs – varasvīru nezināšana par mums. Kurš tad pievērsa uzmanību vienkāršai sievietei ar mazu puiku, turklāt mēs šajā pagastā atradāmies neilgu laiku. Arī skolā vienmēr tiku teicis, ka tēvs miris. Tam arī tika noticēts. Un tā arī bija, jo šī varasvīru nezināšana mūs paglāba no Sibīrijas. Dievs vien zina, kāds liktenis tad mūs būtu sagaidījis. Vai tad mūsu dzīvē jau nebija bijis pietiekami daudz traģēdiju?
Grūti man šodien pateikt, kā mamma spēja to visu pārciest un nodzīvot gandrīz 91 gadu. Viņa nomira 1994.gada sākumā. Lai viņai liels paldies par visu labo, ko viņa darījusi manā labā. Sitoties ar lielo nabadzību, kāda bija kolhozu pirmajos gados, viņa neko nežēloja man un allaž domāja par to, lai es iegūtu izglītību. Atceroties visus tos grūtumus, noliecu galvu viņas priekšā par visu labo, par to, ka kļuvu daudzmaz izglītots cilvēks. Taču par pārējo ir jau cits stāsts.
Ansis
