Tā cilvēku pavada visu mūžu. Varētu domāt, ka pietiek, ja cilvēks ir paēdis, siltumā un jumts virs galvas.
Tā cilvēku pavada visu mūžu. Varētu domāt, ka pietiek, ja cilvēks ir paēdis, siltumā un jumts virs galvas. Tātad viss ir optimālā kārtībā. Tomēr laimes sajūtu tas nerada. Gluži kā tai dziesmiņā par zilo putniņu, kurš paēdināts, padzirdināts, tomēr klusē.
Aktuāla ir vajadzība pēc mīlestības un piederības. Ģimeniskuma sajūta, savējo atzinība, sirsnība sasilda katras dzīvas būtnes sirdi.
Īpaši šī vajadzība ir izteikta gados veciem cilvēkiem, bet jo vairāk tiem, kuri atrodas pansionātā.
Cilvēks ir prom no ierastās vides, viens ar savām atmiņām un dažādām kaitēm. Dzīvi ierobežo neelastīgums, dažbrīd iecirtīga turēšanās pie saviem ieradumiem. Grūti pieņemt lēmumus, sekot norādījumiem. Grūtības risināt problēmas. Dažbrīd pazūd sakarība starp laiku, vietu un personām. Grūti aprast ar jaunajiem apstākļiem, kur nu vēl ar kaimiņiem. Jāpaiet laikam, lai iedzīvotos. Tad ir labi, ja šajā periodā apmeklē tuvinieki, draugi, pasaka mīļus vārdus. Atnāk kaimiņi, bijušie darbabiedri un pasaka paldies, ka tu biji kopā ar mums savos stiprajos gados. Tas ir daudz labāk nekā sātīgi paēstas vakariņas. Tās ir tās sīkās laimītes, ko pansionāta cilvēki sevī krāj un gaida. Svarīgi pret katru izturēties kā pret individuālu personību. No savas pieredzes droši varu teikt, ka ļoti svarīgi ir paturēt roku, apņemt ap pleciem – tas rada tuvību un atstāj vienreizēju iespaidu cilvēka atmiņā. Gados vecajiem ļaudīm ir izteikta vajadzība pēc šīm sajūtām. Nepieciešams laiks un iejūtība, lai saprastu vecu cilvēku. Svarīgi ir zināt klienta dzīvesstāstus, tas palīdz uztvert viņus kā indivīdus. Labi, ja no mājām līdzi ir televizors, radio, personiskas bildes vai kādas citas mīļas lietas, kas palīdz iejusties jaunajos apstākļos. Apsveicami, ja var lasīt, adīt, šūt vai nodarboties ar kādu citu darbu. Nenoliedzami katrs vēlas sev draugus, vismaz vienu, ar kuru var no sirds parunāties, kopā pasmieties un paraudāt. Daudzi arī atrod, un, vienprātības diedziņu vērpjot, dienas paiet ātrāk. Skumīgāk ir, ja nekas nesanāk. Tad aprūpētājam jānāk talkā un jāpārrunā, ka savstarpējā pielāgošanās saikne veidojas ar vēlmi atvērties citam. Mazā laimīte jāsargā, skatoties no cita redzespunkta. Taču attieksmē ar citiem joprojām traucē vārdiņš “bet””. Nekas jau nav mainījies, vecais cilvēks turpina dzīvot un komforta sajūtu bieži meklē salīdzināšanas un konkurences ceļā. Trausls un sarežģīts ir šis ceļojums pa šo piespiedu dzīvi. Ne visiem ir lemts vecuma dienas baudīt mājās. Šeit atnākot, katram ir vajadzīga sava pieeja. Katrs meklē kā cīnīties pret vientulību.
Bukarestes gerontoloģijas institūtā ir veikti pētījumi katra tipa pārstāvjiem. Stiprajam līdzsvarotajam tipam (flegmatiķim) vajadzīga aktīva teorētiskā un praktiskā darbība, viņiem svarīgi apzināties jauno situāciju. Stiprajam nelīdzsvarotajam tipam (holeriķim) ir vajadzība darboties, interese par dažādiem notikumiem. Viņiem ir jāpalīdz cīnīties ar nemieru, kas pieaug līdz ar vecumu. Vājā tipa pārstāvjiem (melanholiķiem) nemaz nav vajadzības pēc sabiedriskas aktivitātes. Tendence uz vienaldzību, depresīvu, skumīgu noskaņojumu, pesimismu. Viņi ātri nogurst pat pie mazākās slodzes. Vairāk gaida no citiem palīdzību. Tas nozīmē, ka individuālās īpatnības var dominēt pār vecuma īpatnībām, kas vēl vairāk dramatizē situāciju. Maldās tie, kuri domā, ka vecajam cilvēkam pietiek tikai ar pilnvērtīgu uzturu, gaisu ūdeni un siltu istabu. Tā ir tikai daļa Ābrahama Maslova izstrādātās cilvēka vajadzību hierarhijas piramīdas. Cilvēks jūtas pilnīgāks un apmierinātāks, ja blakus ir ne vien savi vienaudži, pansionāta personāls, bet ciemos atnāk draugi, radi, kāds ģimenes locekļis, pie kuriem kaut uz mirkli var ieiet citā dzīvē un pakāpties stāvu augstāk, kur dzīvoja viņi paši, pirms vecums nebija paņēmis savā paspārnē.
