Nē! Nekāds sieviešu ienaidnieks viņš neesot bijis, sievietes viņa dzīvē vēlāk nākušas un gājušas, ne ar vienu nopietna kopdzīve neesot radusies, Irbe aizvien palikusi kā neaizsniedzams etalons, sapņu meitene.
44.
Nē! Nekāds sieviešu ienaidnieks viņš neesot bijis, sievietes viņa dzīvē vēlāk nākušas un gājušas, ne ar vienu nopietna kopdzīve neesot radusies, Irbe aizvien palikusi kā neaizsniedzams etalons, sapņu meitene, kas šodien nemaz neliekoties citādāka kā toreiz tikpat skaista un mīļa. Izvaicājis visu par Irbes dzīvi, Vilis paliek aizvien romantiskāk noskaņots – Irbe taču ir brīva, un viņš arī! Cik daudz pūļu bijis, viņu meklējot! Arhīvi izvandīti, līdz beidzot viņas uzvārda nēsātāji – Klūdziņi – atrasti Latvijas malā. Vairāk viņas dēļ arī rīkojis šo tikšanos. Viņš jūtoties kā sapnī… mīlas reibonī. Un viņi runā par bijušajiem gadiem, pārdzīvojumiem, dzīves līkločiem.
Šķind glāzes, arvien brīvāk raisās sarunas un galda dziesmas. Vīrieši ir jau krietnā kunga dūšā, nekādas sakarīgas koprunas vairs nevedas. Var nojaust, ka ar alkoholu draugos ir arī dažas sievietes, tostarp arī Lūcija, rādot, kā dzer īstenie sibīrieši. Vilis vai nu šodien izliekas, vai arī nav alkohola cienītājs. Viņa uzmanība Irbei liek gan mulst, gan izslieties. Viņa ir spējīga arī šodien sev pievērst Viļa uzmanību! Viss ir noticis tik pēkšņi! Kamēr visu aptvers, jāpaiet laikam. Varbūt rītā viss liksies vienkārši smieklīgi. Vilis un viņa? Vai viņš kaut ko neblefo? Divdesmit piecus gadus saglabāt kaut kādas jūtas neliekas reāli, vismaz vīrietim nenopietni. Zēniskas iedomas! Viņš visu droši vien ir idealizējis. Ne velti saka, ka mīlestība ir akla.
Tikšanās vakars turpinās. Katrīna, kā jau aktrise, labsirdīgi kariķētā veidā attēlo Viļa lielo mīlestību. Viņš pats par to tā kā sabožas, taču drīz spēj arī par sevi pasmieties. Labu laiku Katrīna ir visu uzmanības centrā. Viņa šinī kompānijā ir pats spilgtākais zieds. Zenta, viņu klases biklā un centīgā meitene ir izstāstījusi savas medmāsas gaitu peripetijas. Viņa sakās esam īsta žēlsirdīgā māsa: ne vīra, ne bērnu, tikai slimnieki un mirēji un viņa pa vidu kā žēlsirdīgais samarietis un sargeņģelis. Kādreiz jaunībā samīlējusies skaistajā dakterī un izbrāķēta pārvērtusies par tādu kā mediķu – vīriešu mūžīgo mierinātāju. Dumjā medmāsiņa! Aizvien cerējusi, ka beidzot arī viņai izveidosies nopietnas attiecības. Nekā! Beidzot actiņas atvērušās, tad palikusi par neārstējamu vīriešu nīdēju un grāmatnieci. Dzīvojot ar romānu varoņu pārdzīvojumiem un ikdienā asistējot pie asiņainā operāciju galda. Dzīvojot no niecīgās algas un savas misijas sajūtas. Zenta par savu dzīvi ir izstāstījusi emocionāli un atklāti, un neviens vairs neuzdrīkstas kaut ko pie savējās piemelot vai izlikties labāks nekā patiesībā bijis. Vilis, viņu ķircinot, aicina nākt strādāt celtniecībā, kur maizei esot daudz plānāka garoza un virsū arī bieza sviesta kārta.
Rītā viņi – bijušie klasesbiedri – aizies katrs savu ceļu, pa reizei varbūt uzturot vēstuļu kontaktus un parunāsies par dzīvi nejaušās satikšanās reizēs uz ielas stūra. Arī skolotāja Actiņa visiem atzīstas, ka sen vairs nav skolotāja, bet grāmatvede kādā rūpnīcā: “Mainoties politiskajām varām, nepienācās mācīt veco, kā tagad teica – buržuāziskās literatūras saprašanu, un būt par hameleonu es negribēju. Izlikšanās man nepatika. Skola ir tikai manas jaunības stihija. Šodien esmu jūsu skolotāja, rītā atkal ciparu tārps.”
Irbei liekas, ka skolotājas atzīšanās arī nav viegla. Viņa ir rīkojusies pēc pārliecības, nevis locījusies kā viens otrs. Irbe izstāsta par savu pēkšņo skolotājas karjeras sākumu, par dzīvi meža mājās kara gados, par dēlu, kas jāvada pa dzīvi ar pašas spēkiem, par zudušo vīru. Karš daudziem ir atņēmis sapņus, ģimenes un sagrozījis likteņus pēc sava prāta. Abi vīrieši Alnis un Mārtiņš no grādīgajiem dzērieniem ir krietni apreibuši, viņi par sevi neko sakarīgu nespēj vai negrib stāstīt. Vai varbūt tā ir tikai maska? Actiņa Irbei pačukst, ka vismaz viens no viņiem izskatoties pēc klasiskā padomju stukača, kas rītā, pamodies pirmais, informēs vajadzīgās iestādes, kas modri seko tautas noskaņojumam. Nekas jau tāds pretvalstisks netiek runāts, viss kā dzīvē, tomēr pa brīvam vārdam sarunās iespraucas, kā nekā – viņu klase taču ir brīvās Latvijas produkts, kad veidojās viņu personības, uzskati un viedokļi, ko padomju vara nav spējusi izmainīt. Skan vecās, labās galda dziesmas, kuras aiz dzīvokļa sienām gan nedrīkstētu dziedāt. Bijušie klasesbiedri veldzējas tajā avotā, ko sauc par bērnības un jaunības atmiņām, kas, gadiem ejot, nav kļuvušas bālākas, bet tieši otrādi – viss liekas paspilgtināts un kā vakar pārdzīvots.
