Alūksnes rajonā nav nevienas, bet Gulbenes rajonā ir četras audžuģimenes. Kaimiņu rajona padome maksāja audžuģimenēm par mācībām jau tad, kad valsts to vēl nedarīja, un organizēja arī mācību kursus.
Alūksnes rajonā nav nevienas, bet Gulbenes rajonā ir četras audžuģimenes. Kaimiņu rajona padome maksāja audžuģimenēm par mācībām jau tad, kad valsts to vēl nedarīja, un organizēja arī mācību kursus. Vai tiešām blakus rajonos situācija ir tik atšķirīga?
Alūksnes rajona padomes galvenā speciāliste sociālajos jautājumos Vija Vārtukapteine un Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Vidzemes reģiona konsultante Līga Jēgere stāsta, kāda ir situācija un kā labāk izmantot audžuģimenes, atbalsta ģimenes un uzticības personas darbam ar krīzes situācijā nonākušām ģimenēm un bērniem.
“Sākumā gulbeniešu audžuģimenes baidījās, vai spēs tikt galā ar svešiem bērniem. Tās bija gatavas pieņemt tikai mazus un rātnus bērnus. Tagad ģimenes ir ieguvušas pieredzi, tāpēc divi bērni ir paņemti aizbildnībā. Audžuģimene var kļūt par aizbildni, ja neatrodas cits aizbildnis vai adoptētājs. Tā saglabā arī audžuģimenes tiesības,” stāsta L.Jēgere. Viņa ir pārliecināta, ka arī Alūksnes rajonā ir cilvēki, kas vēlas palīdzēt bez vecāku gādības palikušiem bērniem. Audžuģimeņu kļūst arvien vairāk, jo tām kaimiņos dzīvojošie secina, ka tas nav tik grūti kā liekas un ka arī viņi var uzņemties rūpes par bērnu.
Nesteidzas kļūt par audžuģimenēm
Ja izlemts kļūt par audžuģimeni, ir jāiet uz pagasttiesu vai bāriņtiesu un jāraksta iesniegums. L.Jēgere pieļauj, ka dokumentu kārtošanu daudzi uztver kā nepatīkamu pienākumu. Vidzemē ir 36 audžuģimenes, un ar katru ir runājis sociālais darbinieks.
“Nav jau tā, ka paši steidz pieteikties. Ir jāuzrunā personīgi un jāpārliecina, ka ģimene to spēj. Tai ir māja un saimniecība. Bērni varbūt jau izauguši. Kāpēc neuzņemties vecāku rūpes?” skaidro konsultante.
Aizbildņa ģimene var kļūt par audžuģimeni. Tāda pieredze ir. “Tas ir labs potenciāls, bet aizbildnis jau dara labu darbu. Manuprāt, labāk meklēt citus cilvēkus, kas būtu gatavi uzņemties audžuvecāku pienākumus,” uzskata V.Vārtukapteine.
Pašvaldības izvēlas vieglāko ceļu
Iespējams, ka Alūksnes rajona pašvaldībām vienkāršāk ir bērnus nosūtīt uz bērnunamu vai internātskolu, jo tās finansē rajona padome un valsts. Turpretim audžuģimenei pagasta pašvaldība maksās uzturnaudu – ne mazāk kā 27 latus mēnesī.
“Ja parēķina ilgtermiņā, tad labāk ir maksāt audžuģimenei, kas radīs bērna audzināšanai labvēlīgu vidi. Tā ir garantija, ka viņi apgūs visu sadzīvē nepieciešamo. Kad viņi kļūs patstāvīgi, pašvaldībai nevajadzēs garantēt minimālos ienākumus tikai tāpēc vien, ka tie neko neprot darīt un rūpēties par sevi,” skaidro L.Jēgere.
Citu rajonu pašvaldības ir spiestas maksāt 200 latus mēnesī par bērna uzturēšanu bērnunamā. Tās ir sapratušas, ka labāk ievietot viņu audžu ģimenē, jo tai par šo pienākumu pildīšanu 70 latus mēnesī maksā valsts, turklāt saņem ģimenes valsts pabalstu. Paredzētas izmaiņas likumdošanā, lai audžuģimene saņemtu arī sociālās garantijas. Tiesa, nevar domāt tikai par naudu, bet ir pilnīgi skaidrs, ka bērniem ģimenē ir labāk.
Bērnunamu un internātskolu audzēkņiem nav jāveic tādi pienākumi, kādi ir mājā. Viņi arī nezina, kādas attiecības jāveido ģimenē.
“Kad sāk patstāvīgu dzīvi, tad vēlamies, lai viņi visu prastu. Internātskolas audzēkņiem nav iespēju apgūt sadzīvē nepieciešamas iemaņas. Trūkst arī emocionālā saite ar tuviniekiem,” atzīst V.Vārtukapteine. Tas nozīmē, ka pašvaldības pēc 18 gadiem sagaidīs tādus jauniešus, kādi viņi izaugs internātskolā. L.Jēgere uzsver, ka jāmeklē alternatīva bez vecāku aprūpes palikušiem bērniem. Tie var būt radinieki vai arī sveši cilvēki. “Valstī veido audžuģimeņu tīklu, lai tajās pašvaldību speciālisti varētu ievietot bērnunamā un internātskolā augošos bērnus,” skaidro konsultante.
Perspektīva ir krīžu centriem
“Rajonā ir divas internātskolas un bērnunams. Iespējams, ka pašvaldības vispirms meklē iespēju nodot bērnus šajās iestādēs, kur par viņu uzturēšanu nav jāmaksā. Ja to nebūtu, tad sociālie darbinieki vairāk domātu par audžuģimeņu veidošanu,” atzīst V.Vārtukapteine.
Tiesa, nekad nebūs tā, ka nevajadzēs internātskolas un bērnunamus. Tur ir simtiem bērnu un desmitiem pedagogu, tāpēc ir saprotams, ka grūti strādāt ar katru bērnu individuāli. Šīm iestādēm ir telpas un resursi, ko varētu izmantot, lai nodrošinātu mūsdienu vajadzībām atbilstošu izglītību un audzināšanu. Turklāt – katrā kaut ko īpašu, izvērtējot atrašanās vietu un speciālistu resursus.
“Tas nozīmē, ka šīs skolas var pārveidoties par krīžu centriem, kas strādā ne tikai ar bērniem, bet arī ar ģimenēm. Nav mērķtiecīgi veidot jaunus centrus. Var ar projektiem piesaistīt līdzekļus,” rosina L.Jēgere.
Ārzemju pieredze liecina, ka ir bērni, kuri vairs nevēlas būt ģimenē, jo ir atraduši no tās. Viņiem labāk dzīvot komūnā, kur ir vienaudži, kā arī speciālisti un sociālie darbinieki.
