Pirms vairāk nekā gada Jurku ģimene no Apes nolēma, ka savā saimniecībā “Griezes” vēlas saimniekot bioloģiski.
Pirms vairāk nekā gada Jurku ģimene no Apes nolēma, ka savā saimniecībā “Griezes” vēlas saimniekot bioloģiski.
Pašlaik saimniecībā ir otrais pārejas gads, bet tās īpašnieki Rita un Ivars Jurki nemitīgi papildina zināšanas bioloģiskajā saimniekošanā. Nesen viņi bija Somijā, kur iepazina somu pieredzi.
Lauksaimniecībai Jurku ģimene pievērsās, uzsākot kopdzīvi pirms 24 gadiem, un šo gadu laikā saimniecība pamazām ir attīstīta. Rita un Ivars atzīst, ka klājies ir visādi. Reizēm sev jautājot, kāpēc tas viss vajadzīgs, bet apzinās, ka pašu audzētais ir vērtīgāks un veselīgāks. Tagad saimniecībā ir trīs slaucamas govis, divas grūsnas teles, pieci jaunlopi, zirgs, kaza un apmēram 40 truši. Jurku ģimene apsaimnieko zemi Apē un Veclaicenē – 30 hektārus aramzemes, bet vēl ir arī apmēram septiņi hektāri purva.
“Dzīvojam Apes centrā, bet saimniecība ir četru kilometru attālumā no mājām. Tas rada zināmas neērtības, jo vairākas reizes dienā jāmēro attālums, bet mūs tas nebaida. Arī visa zeme neatrodas vienviet, bet trijās vietās. Agrāk, kad saimniecība nebija tik liela, ganības bija netālu no mājām pie Raganu klintīm, bet tagad saimniekojam savā zemē, arī kūts ir lielāka,” stāsta viņi.
Kredītus neņem
Saimniecībā visus darbus veic Jurku ģimene kopīgi. Turklāt gan Rita, gan Ivars strādā arī algotu valsts darbu. Jaunākā dēla Maira vaļasprieks ir bites. Sākotnēji vectēvs viņam uzdāvināja trīs bišu saimes, bet nu to skaits ir palielināts līdz četrpadsmit. “Maira bizness ir bites. Viņš mums saimniecībā vada arī traktoru. Meitas Ilze un Laura ravē un palīdz barot trušus. Vecākais dēls Andris studē Rīgas Tehniskajā universitātē, bet nedēļas nogalēs brauc palīgā saimniekot. Viņš mums daudz palīdz celtniecības darbos,” saka Rita un Ivars.
Saimniekot bioloģiski viņus pamudinājusi Ritas draudzene Gunita Virka no Veclaicenes. “Sākotnēji bija bail, jo cilvēku vienmēr baida viss jaunais, bet tagad nenožēlojam un saprotam, ka esam izdarījuši pareizo izvēli. Arī formalitātes un dokumentus esam iemācījušies kārtot. Uzskatām, ka mūsu saimniecībā ekoloģiski tīra produkcija bijusi vienmēr. Šis ir otrais pārejas gads, šogad varēsim sākt tirgot savu produkciju kā bioloģisko – jaunlopus, trušus un medu. Diemžēl valstī vēl nav izveidojusies sistēma, ka, pārdodot bioloģisko produkciju, var saņemt vairāk, bet tomēr ir pašiem gandarījums, ka pārdodam ekoloģiski tīru produkciju. Pērn iegādājāmies bioloģiski audzētus graudus, zirņus, ko izmantot savā saimniecībā,” norāda R.Jurka.
Lai saimniekošana atmaksātos, vajadzētu to paplašināt un specializēties kādā nozarē. “Mēs pagaidām to neesam izdarījuši. Pieļaujam, ka varētu palielināt jaunlopu skaitu. Saimniecībā nesen ir iegādāts traktors un pļaujmašīna, tādēļ tagad darbi sokas daudz ātrāk. Par Eiropas Savienības piešķirto naudu nopirkām graudus, zālāja sēklu, govi, presi un jumta segumu, jo tika atbalstīts mūsu rakstītais pusnaturālo saimniecību projekts līdzekļu saņemšanai pieciem gadiem. Saimniecībā nopelnītie līdzekļi tiek izlietoti pašu vajadzībām un bērnu skološanai, bet Eiropas līdzekļi ļauj attīstīt saimniecību,” uzsver R.un I.Jurki.
Viņi atzīst, ka vēl vajadzētu iegādāties zemes apstrādes tehniku – arklu, kultivatoru, kā arī remontēt kūti. “Arī to domājam izdarīt par Eiropas naudu. Kredītus baidāmies ņemt, jo mūsu ražošanas apjomi pagaidām nav tik lieli,” saka viņi. Zemniekiem esot daudz ideju saimniecības attīstībai, bet pirmais un svarīgākais mērķis ir izskolot bērnus.
Gūst pieredzi Somijā
Pērn pavasarī R.Jurka apmeklēja bioloģiskās lauksaimniecības kursus, lai zinātu, kā saimniekot. Pašlaik viņa ir iesaistījusies vides veselības saimniecību mācību programmā, kuru laikā gūst zināšanas par uzturu, dabas dziedniecību, anatomiju un fizioloģiju. Saskaņā ar mācību programmu šovasar organizēja pieredzes apmaiņas braucienu uz Somiju, kurp devās arī Rita un Ivars.
“Uzzinājām, kā rit darbs bioloģiskajās saimniecībās Somijā. Helsinkos apmeklējām ekoveikalu, kur pārdod bioloģisko produkciju no dažādām pasaules valstīm – kafiju, tēju, augļus, konservus, suvenīrus, pat parfimēriju un citas lietas. Viesojāmies pie zemnieka, kurš specializējies tēju un garšaugu audzēšanā. Biodinamiskie zemnieki saimniekojot vadās pēc debesu zvaigznājiem. Somijā iecienīti ir mušļi – sausās brokastis, tādēļ arī šim zemniekam bija to ražotne. Piemēram, kaltes šim zemniekam bija vienkāršākas nekā tās prasa ierīkot Latvijā. Pie mums Pārtikas un veterinārais dienests liek ievērot stingras prasības, bet somi uzskata, ka kaltēm ir jābūt vienkāršām, lai tēja žūstot nezaudētu aromātu un nerastos kondensācija,” stāsta R. un I.Jurki.
Somi audzē tējas
“Sākumā mūs pārsteidza tas, kā somi var saimniekot tik mazos tīrumos, bet izrādījās, ka tie ir ļoti labi meliorēti. Somi nelabprāt dalījās pieredzē, kā izdevies piesaistīt Eiropas finansējumu. Nezinu, kādēļ tā,” saka R.Jurka.
Somijā viņi apmeklēja arī Mikelli Lauku izpētes un mācību institūta Helsinku filiāli. “Tajā vērojām, kā tiek audzēti ārstniecības augi, izmantojot dažādus segumus – šķeldu, polietilēna plēvi, sēnalas un citus. Galvenokārt audzē ķimenes un piparmētras. Tur auditorijā klausījāmies arī lekciju par bioloģisko saimniekošanu. Institūta mērķis ir attīstīt bioloģisko saimniekošanu. Somijā pašlaik ir 4500 bioloģisko saimniecību un vidēji viena saimniecība ir 34 hektārus liela. Institūtā bija bioloģisko saimnieku ražotās produkcijas prezentācija, kurā arī veclaiceniete Gunita Virka izrādīja savas aitu vilnas segas. Pēc tam apmeklējām saimniecību, kurā audzē zilenes un zemenes. To audzēšanā izmanto melnās plēves segumu, bet ejas starp stādījumiem ir platas un regulāri tiek izpļautas. Saimniecībā ir kalte, kurā kaltē zilenes, arī tējas, bet zem mājas ierīkota mušļu ražotne. Jāatzīst, ka somi saimniecības veido tā, lai izaudzēto produkciju varētu paši arī apstrādāt, piemēram, izkaltēt, bet tajā pašā laikā viņi sadarbojas arī ar citiem saimniekiem, lai ražošanas apjomi būtu lielāki un savu produkciju varētu piedāvāt lielveikaliem. Man patika šo saimnieku ideja savā saimniecībā uzbūvēt divas brīvdienu mājas. Tajās brauc atpūsties ģimenes, kas paši arī par sevi gādā viesošanās laikā,” norāda Rita.
Somija ir dārga valsts
Viņa atzīst, ka somi ir kārtīgi saimnieki, jo bieži vienā mājā saimnieko no paaudzes paaudzē. Viņi aplūkoja saimniecību, kur saimnieko jau četrpadsmitajā paaudzē.
“Mums tas bija neierasti, jo Latvijā tas nav raksturīgi. Šajā saimniecībā bija specializējušies augļu koku, zemeņu un puķu stādu audzēšanā. Somijā ziemas ir daudz garākas nekā Latvijā, tādēļ šķita, ka somu audzētajām puķēm trūkst dzīvīguma,” saka viņi.
R. un I.Jurki apmeklēja arī Somijas vīna fermu. Vecākajai vīna fermai Somijā ir desmit gadu, jo iepriekš vīna ražošana bija valsts monopols. “Varējām vīnu degustēt un veikalā, kas saimniecībā iekārtots, to arī iegādāties. Lētākā pudele vīna maksāja desmit eiro. Apmeklējām arī vienu siera fermu. Tajā ražo dažādus sierus un gūst 70 procentus ienākumu no siera ražošanas. Bija sieri, kuriem pievienoja pat purva mirtes. Arī siera cenas Somijā ir augstākas nekā Latvijā. Somijā var nopirkt 200 gramu siera par tādu cenu kā Latvijā visu kilogramu,” secina viņi.
Somijā viņi viesojās arī vienā tūrisma saimniecībā, kur viesus pa dažādām takām pāri ūdeņiem vienmēr pavada vides gidi. “Saimnieki uzsvēra, ka viesiem ir savs rituāls – ēst, gulēt un iet saunā. Šajā saimniecībā ievēro arī senās tradīcijas, piemēram, maizes cepšanu,” saka R.Jurka.
Mājupceļā viņi bija nelielā ekskursijā arī Igaunijā. Pēc brauciena viņi secinājuši, ka somiem gandrīz katrā bioloģiskajā saimniecībā ir veikals, kur tirgo saražoto, tomēr Somija iebraucējam ir dārga valsts.
