Meitenes tērpušās tanīs pat ikdienas zilajās skolēnu formas kleitās, tikai apkaklītes liekas baltākas, daudzām ar mežģīņu maliņu, arī priekšautiņi atsvaidzināti.
Meitenes tērpušās tanīs pat ikdienas zilajās skolēnu formas kleitās, tikai apkaklītes liekas baltākas, daudzām ar mežģīņu maliņu, arī priekšautiņi atsvaidzināti. Mati pārsvarā bizēs, baltām matu lentēm bižu galos. Zēni ģērbušies tumšos uzvalciņos, baltos kreklos un raibās šlipsēs, ne vairs zēni, bet vēl ne arī pieaugušie. Laiki ir mainījušies, šī ir pirmā pēckara izlaiduma klase, viņi visus mācību gadus saukušies – padomju skolēni. Tāpat kā savā laikā viņu vecāki, arī jaunieši sapņo par nākotni, viņi meklēs savu vietu dzīvē. Domas neviens nespēj izkontrolēt. Padomju laiku jaunajā kārtībā vēl gan nerādās izauguši kaismīgie plašās dzimtenes patrioti. Lai kā Lidija Ivanovna centusies, lai kādi lozungi rakstīti sienas plakātos, pie absolventu galda izlaiduma otrajā daļā skan latviešu tautasdziesmas, galda dziesmas arī – “Še, kur līgo priežu meži”. Skolas valsis ir tā pati agrāko paaudžu dejotā sentimentālā un mīļā melodija. Ko izjūt Kārlis? Ko domā viņu abu draugs Juris? Kad vēlāk Lidija Ivanovna pamana, ka Juris – viens no klases pastāvīgajiem buntavniekiem – atkal izlēcis, uzsienot zem krekla apkakles latviešu tautisko prievīti, nav nozīmes vairs aizrādīt: skola ir pabeigta, raksturojums zēnam kabatā. Viņš tā ir paudis savu nacionālo lepnumu, un neko nav devis direktores septiņu gadu garumā potētais padomju patriotisms, kuru neviens nebija izjutis, tikai dzirdējis kladzinām runās un lasījis avīžu slejās, un atkārtojis pats kā papagailis politinformācijas. Lielais vadonis Staļins ir miris, un varas groži palaisti nedaudz vaļīgāk. Kāda direktorei daļa, kā ģērbušies absolventi? Nav jau zirga sakas kaklā!
