Kā jasmīns balts. Kā jasmīns balts tu manā dzīvē nāci.
Kā jasmīns balts
Kā jasmīns balts tu manā dzīvē nāci
Un paņēmi uz brīdi mani ciet,
Es tavās skavās elpoju tik vāri,
Kā pati būtu trauslais zieds.
Es medoju un žūžoju kā bite
Un sapņoju ar tevi kopā būt,
Nu atmiņā tu paliksi ar dienu,
Kad dārzos plauka balti jasmīni.
Tu atnāci ar baltu ziedu rokā
Un pateici, ka projām neiesi.
Tā visu vasaru tu paliki pie manis,
Un zemenes bij” mūsu sapņu dārzs.
Tu sirdī loloji to dāvināt man visu,
Bet aizgāji jau rudenī pats prom.
Bij” atkal vasara ar jasmīniem jo baltiem,
Un arī zemenes man dobēs sārtojās,
Tās baudīju es vien, saulei smaidot,
Un puķu zirņi piebiedrojās man.
Es pasaulē caur viņiem tagad raugos
Un redzu zilus rūķus aizbrienam –
Tie aiznes vasaru un mīlestību manu,
Un pasaku, kas sākās: “Bija reiz…”
Bet saulespuķes smaidot skatās manī
Un drūmās domas projām gaisina,
Jo zemenes vēl sārtos citu gadu
Un arī jasmīni vēl smaržot neizbeigs,
Bet pasaka ar nebeidzamām beigām
No jauna savas lapas šķirs.
