21. Reizēm Marija, rokas kā lūgšanā salikusi, noklausās klubā jauno laiku priekšnesumos: jaunās valdības slavināšana tagad ir tāda kā modes lieta: stahanoviešu kustība, darba uzvaras…
21.
Reizēm Marija, rokas kā lūgšanā salikusi, noklausās klubā jauno laiku priekšnesumos: jaunās valdības slavināšana tagad ir tāda kā modes lieta: stahanoviešu kustība, darba uzvaras… Klubā uz skatuves pirmajā rindā nu stāv arī Auguste, lepna un paceltu galvu, it kā viņai arī pienāktos tie lielie nopelni un darba varonība. Mājās, no aģitbrigādes koncerta pārnākusi, Marija tikai nopūšas: “Pa kuru laiku tas meitēns tā pārkrāsojies un aizmirsis savus sapņus? Vēl nesen dziedāja mazpulcēnu himnu…” Ansis tikai atmet ar roku, kad sieva mēģina gausties par Gustes rosību vietējā sabiedrībā un izpatikšanu komunistiem.
“Tu gribi redzēt Sibīrijas plašumus? Jauni laiki, jaunas dziesmas! Mēs tur neko nevaram darīt. Iemācies labāk jaunās himnas vārdus, ka nepienākas dziedāt pilnā balsī! Ja negribi dzirdēt, ko tagad dzied, neklausies! Nav jau spiesta lieta. Tomēr, ja uz rīkotajiem pasākumiem neiesim, varam krist nežēlastībā!” viņš kā caur zobiem nosaka. Saruna par šo tēmu ir izbeigta. Ansim tagad ir traktorista amats mašīnu un traktoru stacijā, ko sauc par MTS. Var no darba brīvajā laikā pašiverēt ar traktoru gan pa savu zemes pleķīti, gan izvagot arī kaimiņu dārzus. Viņš arvien biežāk pēc tāda nelegāla darba nāk mājās kunga dūšā, un tad necieš nekādus Marijas aizrādījumus. Par viņa nelegālo darbu priekšniecība neliekas zinām. Viņš nav arī vienīgais, kas tādā veidā izpalīdz kaimiņiem. Galu galā, tā ātrāk tiek sastrādāts savs zemes pleķītis un var pietaupīt spēkus kolektīvajam darbam. Marija gan tikai nopūšas: liekas, tas ir kāds cits cilvēks, ne vairs viņas godprātīgais darba darītājs Ansis, kas prata viņai arī pēc smagā darba uzsmaidīt, uzliekot vakarā savu roku uz siltā pleca, un tā mīlīgi pabužināt viņas matus, pasakot kādu aušību un alkstot viņas tuvuma. Tagad viņš ir kā rūguma pods, kam nekas nav pa prātam.
“Ka tu pa dzērumam neizmuldi ko lieku, tas mani uztrauc. Ka pats sev nepiekūko to pašu Sibīriju! Zinu es tās dzērāju runas, kad šņabis galvā, tad prāts…” sieva bieži pukojās, taču arī te Ansim ir savs domu gājiens: grādīgais dzēriens aizdzenot slikto omu, jo viņš gan redzot visu to, ko dara ar zemīti jaunie kolhoza speciālisti un savā jaunības dullumā arī Guste.
Gustei Ozolos vakaros vienai ir gaužām garlaicīgi. Lielā māja, kurā līdz karam dzīvoja arī Ozolu kalpu ģimene, pēc jaunās kārtības skaitās kolhoza māja ar inventarizācijas numuru uz ēkas stūra. Brīnums, kā viņai pašai izdevies zem jumta palikt, un neviens ieceļotājs līdz šim nav pieprasījis te sev dzīvesvietu? Atnākusi no darba, viņa biežāk un biežāk pieķer sevi pie domas, ka ir jāpiedomā, kā dzīvot tālāk un ko izvēlēties par savu sirdsdraugu. Viņas jaunība ir kā gatavs ābols, kas teju, teju nokritīs no zara. Viņa negrib gaidīt, kad iepatiksies kādam, viņai ir pašai jādomā par savu nākotni. Nav jau nekāda skaistule, kuru pamanīs ballītē, jau durvis verot, kaut gan viss viņai ir vietā: gan pilnīgās krūtis, gan vingrās kājas un biezie rudie mati, kas paši veidojas vijīgās cirtās. Gar viņu ir gan knakstījušies lauku brigādes vīrieši, taču ne tā, kā Gustei patiktos. Tas nav bijis nekas nopietns. Arī jauniešu večerinkās, un mielojoties pie viņas sagādātajiem labumiem brigādes svētkos un citās kopā saiešanas reizēs, vīriešu uzmanības apliecinājumi bijuši tikai tāda viena vakara vērtība, kas līdz ar rīta gaismu un gaiļa dziesmu arī beigusies. Īsto vīrieti, ko varētu iedomāties par savu dzīvesbiedru, viņa vēl nav satikusi. Visi, kas gadās ceļā, ir vai nu aizņemti, vai tik nederīgi, ka jau pie pirmās satikšanās izbrāķējami. Pēc kara laukos palikušie nav nekādā plašā izvēlē, un ņemt tikai bikšu dēļ Guste netaisās. Viņa gaidīs un turēs acis vaļā, bet līdz tam ir jāsakrāj nauda, jāuzcērtas uz to labāko un jāgaida kāda likteņa pasviesta izdevība. Gan jau arī viņai būs pie sāniem iekārotais vīrišķa gabals!
Guste, pieliekot izdomu un viltības, dabū arī sev prēmijas, goda rakstus un vimpeļus. Pa priekšu grozoties, viņa tiek pamanīta arī rajonā un aicināta uz pasākumiem kopā ar pagasta vadību un pašdarbniekiem. Tagad viņa ir aktīva Padomju Latvijas jauncelsmes dalībniece, kas ar ziediem rokā sagaida un sveic jaunnozīmēto pagasta priekšsēdētāju Antonu Dubkēviču.
