No skolas mācībām viņai patīk zīmēšana un dziedāšana. Krusttēvs ir nopircis sešus krāsu zīmuļus, kas tiek uzreiz arī izmēģināti un drīz noasināti tik īsiņi, ka ne pirkstos saturēt.
9.
No skolas mācībām viņai patīk zīmēšana un dziedāšana. Krusttēvs ir nopircis sešus krāsu zīmuļus, kas tiek uzreiz arī izmēģināti un drīz noasināti tik īsiņi, ka ne pirkstos saturēt. Arī nākošās zīmuļu kastītes ātri vien iztukšojas.
Tad jaunus zīmuļus sola tikai uz Ziemassvētkiem, kad viņa pirmo reizi dabū arī ūdenskrāsas. Ar pindzelīti nu tiek izkrāsotas visas iespējamās vietas un lietas, bet arī šīs krāsas ātri izlietojas. Gustiņa grib jaunas krāsas jau rīt un tā saniķojas, ka kājas cērtas pie zemes un nāk vaļā lielās spītības raudas, kuras Ozolos jau ir dzirdētas itin bieži. Ansis nu solās ņemt rokā žagaru. Kad pa vidu ar samierināšanas vārdiem iemaisās Marija, niķu maisa āda ir glābta, taču dīkšana turpinās, un Marija, bērnu žēlodama, pēc dažām dienām no tirgus pārved divpadsmit krāsu zīmuļu kastīti. Lai jau bērns zīmē, tikai lai neizķēpā! Marijai ir žēlīga sirds, un Gustiņa taču ir viņas vienīgais mierinājums un acuraugs…
“Ja man neliks lasīt un rēķināt, tad es neizķēpāšu, bet ja man būs atkal kociņi jāskaita, es tos zīmuļus salauzīšu!” Guste draudus gan neīsteno: ir gan jālasa, gan jārēķina. Viņa tikai lūr caur pieri, kad Ansis katru vakaru, savus darbus padarījis, atkal un atkal pacietīgi māca mazo neprašu gan lasīt, gan rēķināt. Lai ieinteresētu Gusti lasīšanā, Marija kādu vakaru no plaukta izceļ Kārļa Skalbes pasaku grāmatu un ieved mazo skolniecīti pasaku valstībā. Burti, glītās rindās salikti, vairs neliekas tik ļauni un nesaprotami, sevišķi, ja lasa priekšā.
Vienā vakarā Marija uzšķir pasaku par zelta ābeli. Sākumā Gustiņa klausās vienaldzīgi un bez intereses, bet tanī vietā, kur pameitai visas vasaras peļņa – pupas izbirst no priekšautiņa, un bārenīte dodas projām no mājām pie mātes debesīs, viņa ieklausās, un te nu lasīšana ir jāpārtrauc, jo mazās Gustes sirds ir tik pilna, pa acīm sāk tecēt asaras kā no pārpilna bērza sulu trauka. Pirmo reizi pēc mātes nāves viņa spēj no sirds izraudāties. Mazās rokas apķeras ap Marijas kaklu, un nu viņas raud abas: viena no līdzjūtības, otra aiz žēlabām par zudušo māmiņu. Meitene, pasakā klausoties, ir aptvērusi, cik līdzīga pati ir grāmatas bārenītei. Lasīšana tagad neliekas tik neinteresanta un neapgūstama nodarbe. Pārnākusi no skolas, Guste pati tagad ņem rokās pasaku grāmatu un lasa, ar kociņu burtus bakstīdama. Pēc laika lasīšana veicas arvien raitāk un raitāk! Tā māksla nu ir rokā! Marija vairs nelasa priekšā, tikai viņas maigā roka pa reizei nolaižas uz mazā pleciņa, uzmundrinot un iedrošinot. Viņa atrod grāmatā priecīgākas pasakas un pārprasa izlasīto arī atstāstīt. Līdz pavasarim lasīšanas gudrības tiek apgūtas, taču grāmatas vienmēr Gustei ir augstajā plauktā, jo citi darbi liekas svarīgāki. Vasarā Gustiņai kā daudziem lauku bērniem jāiet ganos. Skolai maize jāpelna- gribi vai negribi arī tad, ja skola bērnam nav mīļākā vieta. Bez pamatskolas iztikt nevarēs, tā ir nolēmuši audžu vecāki, kuriem ir jāpaklausa, arī atrunas par grūto galvu nelīdz. Gustiņa ir saimnieku audžu meita, kurai dienās pašai būs jāsaimnieko Ozolos, te, kā saka Ansis, nelīdz ne niķis, ne plāksteris – ir atkal jāklausa un jākar gana tarba plecos, jo lauku bērnam ganos iešana ir arī rakstura rūdīšana un pacietības skola. Kas nav ganos gājis, tas izaug par mīkstčauli un baltrocīti.
Gustiņa tāda nedrīkst būt. Ganīšana visādi citādi būtu gluži laba nodarbe, ja nebūt agrās rīta celšanās, kad bērns vai ik rītu pusaizmidzis Marijai jāizvadā pa ganu ceļu un jāuzmana, vai nav kur piesaulītē līdz brokastlaikam piemidzis. Tomēr arī gana amats pamazām tiek apgūts, un lielais Sīmanis – miegs pievarēts ar dažādām ganu nodarbībām. Gustei iepatīkas spēlēt ganāmpulka saimnieces un lopu izkomandētājas lomu. Ganu rīkste bieži danco pa aitu un govju mugurām, kas bieži nemaz nejūtas rīkstes pelnījušas. Sist un pavēlēt kļūst par ganu meitas otro dabu: pat ganu suns dabū savu tiesu gluži bez vainas, un tikai tad, kad suns sāk cietsirdīgo pērēju pa suņa modei pārmācīt, iekožot pie izdevības rīkstes vicinātājas rokā, ar Kranci tiek noslēgts pamiers. Abi tagad kļūst par ganāmpulka pavēlniekiem un sodu piespriedējiem. Skaļais – Cui! Pucī! – itin bieži skan vai pa visu pamali, kur izdzīti lopi. Gustes nežēlīgo dabu pamana arī audžu vecāki. Marija cenšas iežēlināt ganu meitas sirdi, pati par piemēru rādot savu labo un žēlīgo dabu, pamācot un arī aprājot, taču visi paraugi un pamācības paliek bez lielas ievērības.
