Uzzinot, ka Latvijā ik dienu uz vienu ieslodzīto no valsts budžeta līdzekļiem tērē četrus līdz sešus latus, pārņem diezgan neomulīga sajūta.
Uzzinot, ka Latvijā ik dienu uz vienu ieslodzīto no valsts budžeta līdzekļiem tērē četrus līdz sešus latus, pārņem diezgan neomulīga sajūta. Cietumniekam valsts dienā par brīvu dāvina apmēram tikpat, cik mēnesī (!) tā spēj atvēlēt viena bērna pabalstam. Pārsteidzoši, ka tuvāko gadu laikā Latvijā plānots ievērojami paplašināt trīs cietumus un rekonstruēt 15 pašreizējos, ieguldot šā procesa realizācijā
52 miljonus latu. Tam gan no valsts budžeta līdzekļu nepietiks, tāpēc tiks meklētas citas iespējas, kā papildus piesaistīt investīcijas.
Jāsaka, ka cietumnieki ir gluži vai priviliģēta sabiedrības slāņa statusā – izguldināti, paēdināti, dzīvo siltumā. Pēc soda izciešanas viņi atgriežas brīvībā, nonāk speciāla dienesta redzeslokā, kas viņiem palīdz adaptēties un atrast vietu savā dzīvē. Kas nekait šādi dzīvot? Ne velti no cietumniekiem ir dzirdēts, ka, nonākuši brīvībā, viņi kaļ plānu, kā ātrāk atgriezties cietumā. Izrādās, ka viņiem ikdienas dzīvē nākas saskarties ar daudzām sadzīviskām problēmām, un tas ir pārāk grūti, tāpēc labāka ir izvēle – izdarīt noziegumu, lai atkal var atgriezties nebrīvē.
Gribas jautāt, kāpēc tiem, kas noziegušies pret cilvēci un valsti, ir labāki dzīves apstākļi nekā daudzām ģimenēm Latvijā, kur aug bērni. Katrs pazīstam ģimenes, kuras spiestas rēķināt, cik santīmu ik dienu var atvēlēt pārtikai, kurās bērniem nav skaistu rotaļlietu, bet viņu vecākiem daudz biežāk ir rūpju nomāktas sejas, nekā uz lūpām parādās smaids. Tas atkārtojas, un diemžēl gadu no gada daļa ģimeņu slīgst arvien lielākā nabadzībā un bezcerībā, kurām jādomā par elementāru un tik nozīmīgu lietu – kā pabarot, apģērbt un izskolot bērnus.
Sabiedrībā bieži dzird diskutējam par to, kādā valstī mums vajadzētu dzīvot, par to, ka diemžēl cilvēks tajā jūtas beztiesīgs un neaizsargāts. Mums nav valdības, kam uzticēties, un stipras valsts, kurā meklēt atbalstu tad, kad tās pienākums būtu palīdzēt. Mēs šausmināmies par korumpētiem ierēdņiem un valstsvīriem, kas viegli paņemamo naski bāž savā kabatā. Ko darīt cilvēkam, kam nav šādas vēlēšanās un pat iespējas to darīt?
Nesen televīzijā rādīja sižetu, kurš vēstīja par aklu sirmgalvi, kas uzticējusies radiniekam, un viņa negodīgās rīcības dēļ mūža nogalē sievieti izliek no mājas, ko savulaik ar vīru kopīgi cēlusi. Šādu vai līdzīgu gadījumu nav mazums. Izrādās, ka visu mūžu, godīgi strādājot un dzīvojot, cilvēks pēkšņi var palikt bez pajumtes, un tad viņu nav, kas aizsargā. Cietumnieks jebkurā gadījumā, par visbriesmīgāko noziegumu izciešot sodu, nekad neatradīsies situācijā, kad virs galvas nav pajumtes un nebūs vismaz maizes rieciena, ko viņš patiesībā nav pelnījis, bet saņem uz paplātes.
