5. Divu dzimtu dzīvesstāsts. Kad nu Jēkabs, ūdeni no satraukuma izlaistīdams un atkal iesmeldams no ķēķa katla, teciņus vien skrien, Lība arī ir atguvusi savu pašpārliecību un turpina lielo bērna atdzīvināšanas darbu: uz brīdi iegremdē zilgano bērna…
5.
Divu dzimtu dzīvesstāsts.
Kad nu Jēkabs, ūdeni no satraukuma izlaistīdams un atkal iesmeldams no ķēķa katla, teciņus vien skrien, Lība arī ir atguvusi savu pašpārliecību un turpina lielo bērna atdzīvināšanas darbu: uz brīdi iegremdē zilgano bērna ķermenīti siltajā ūdenī, tad atkal uz daudz īsākuvēsajā, un notiek brīnums: bērnam, kas ir meitenīte, pāris reizes iegrimst un paceļas krūtiņas un zilganā radībiņa izrāda dzīvības pazīmes, sakustina mazās roķeles un tver ar mutīti gaisu, gļotas un burbuļus izpūzdams un atkal atpakaļ deguntiņā un mutītē ieraudama. Lība nu ņemas ar savu muti sūkt gļotas savā mutē, un bērniņš sāk kusli raudāt un aizgūtnēm tvert gaisu. No pārpūles ir atguvusies arī Lote, viņas sāpju kalni beidzot ir nogrimuši kaut kur nebūtībā. Saite starp viņu un bērnu vēl nav pārgriezta. To Lība nosien ar stingru linu diegu, kas iepriekš pa rokai nolikts, un saka, ka bērnam laiks sākt savu dzīvi! Nošņirkst virtuves asais nazis, un darbs ir galā.
“Tagad tikai nāks otra puse. Tu, Jēkab, nu vari iet ārā atgūties, es te viena tikšu galā,” Lība saka un bērnu ietin autiņā un tad satin ar garu, stingru jostu kā kādu tauriņa kūniņu un dārgo guvumu noliek mātei blakus zem viņas segas cieši līdzās, lai atsilst. Mazais vēl kādas reizes kusli ieraudas, tad paliek mierīgs un sāk savu šinī pasaulē nolemto dzīvi.
Meitenīte mājās jau pēc dažām dienām tiek nokristīta par Augusti, jo tik grūti dzimušu bērnu drīzāk ir jāpiepulcina kristīgo laužu pulkam, lai Dievs un sargeņģelis viņu turpmāk ņemtu savā aizgādībā. Cik nelūdzās Dievu Lote, kamēr pie meitiņas tika! Trīs gadus viņi ar Jēkabu bija laulībā sadzīvojuši, bet tikai pērnā gada augustā pašā rudzu laikā Dievs beidzot bija apžēlojies un svētījis viņas klēpi. Viņai jau bija pāri pār trīsdesmit, un jaunība vairs tik koši neatspīdēja kā agrāk, ievelkot pirmās grumbas starp degunu un lūpu kaktiņiem. Jēkabs arī nebija nekāds jauneklis, bet vīrs pēc četrdesmit, kas krogā bieži mēdza svinēt vai katru savas dzīves svētdienu. Arī veselība viņam nebija nekāda stiprā: reizēm klepoja neatņemdamies un plaušas – laikam no pīpes dūmiem sēca kā vecas kalēja plēšas. No tēva krievu – turku kara dalībnieka viņš bija mantojis ne tikai saimniecības izveidošanai zemi, bet laikam arī kārumu pēc stiprā malka, jo te nu laikam bija tas gadījums, par kuru teica, ka tēva grēki piemeklē dēlu vai līdz septītajam augumam. Tēvs Krišs esot bijis pat stingri niknāks krogus gājējs nekā Jēkabs. Viņu varēja attaisnot: izkarojies Balkānos, piedalījies daudzos grūtos karagājienos un palicis dzīvs arī pie Šipkas, tāds vīrs savu ķeizaram bija atdevis, un mājās atgriezies viņš gan drīkstēja dzīvi pasvinēt, kamēr dēlam Jēkabam nekādi nopelni ļaužu un sievas acīs nebija. Ne viņš ko lielu bija izdarījis no tēva mantotajā zemē, ne arī kur citur, vienīgi māju un saimniecības ēkas vairāku gadu laikā ar kaimiņu palīdzību uzslējis un vēlākajos gados vairs tikai svētdienu ar krogus priekiem gaidījis. Brīnums, ka tas bērns vispār pieteicies, jo Loti aizvien retāk gultā blakus meklējis: kārotais stiprais malks, licies labāks par sievas saldumu. Kāpēc Lote bija ar viņu saistījusi savu dzīvi? Ja kalpone sadomājusi saimnieces godu nest un izvēle nav nekāda plašā, jāiet vien bijis ir pie tā, kas ņēmējs, pie tam arī vecmeitas gadi bijuši klāt. Nekāds saimnieks mājās tās paša dzeršanas kāres dēļ Ješka arī neizrādījies. Darbi saimniecībā pamazām tikuši uzkrauti sievas un kalponesradinieces pleciem. Vēlāk arī pieņemtais vasaras puspuisis gājis plecu pie pleca ar saimnieci visos darbos, kamēr saimnieks pa krogiem tenterējis un par mājas darbiem nelicies ne zinis.
