Bija pienākusi 1940.gada vasara. Bija skaistas saulainas dienas rīts. Pa radio paziņoja, ka Latvijā ienākuši krievi – bija 17.jūnijs.
Turpinās no 28.aprīļa
“Bija pienākusi 1940.gada vasara. Bija skaistas saulainas dienas rīts. Pa radio paziņoja, ka Latvijā ienākuši krievi – bija 17.jūnijs.
No rīta pieceļoties un paskatoties uz savu papu, viņu nepazinu, viņš pa vienu nakti bija nosirmojis. Tajā rītā viņš mūs visas trīs lūdza apsēsties un pastāstīja, kas mūs sagaida. Agrāk par to nekad netika runāts, pat skolā maz runāja par Krieviju. Paps teica, ka komunisti viņam nekad nepiedošot to, ka viņš esot karojis pret lieliniekiem. Bet tajā reizē viņš tik tālu aizdomāties nespēja, kādas briesmas mūs vēl sagaida.
Pēc pāris dienām aizbraucām uz Alūksni. Biju Raiņa bulvāra mājiņā pie šuvējas Metas un piepeši ieraudzīju, ka no Ruttasu mājas paceļas dūmi un uguns. Teica, ka izcēlies ugunsgrēks, un tieši no tās mājas, kur pie loga allaž sēdēja neliela auguma puisītis. Kad es tur pieskrēju, māja jau dega stipri, sacēlās vējš, un degošos kokus jau pārsvieda uz blakus mājām. Ugunsgrēks strauji virzījās pilsētiņas centra virzienā. Aizskrēju uz policijas iecirkni, kas atradās netālu no pareizticīgo baznīcas Lielā Ezera ielā, tur strādāja mans paps. Iecirknim apkārt bija sēta. No apkārtējām mājām iedzīvotāji policijas sētā nesa savu mantību. Nezinu kādēļ, bet paps lika man stāvēt tajā sētā un nekur neiet. Laikam jau bailes bija tik lielas, ka es arī nekur negāju. Tur vakarā mani paps arī atrada. Paps bija melns, nokvēpis. Laikam jau tajā dienā beidzās mana bērnība un jaukās, baltās dienas arī manai Dzimtenei.
Pēc mēneša paps atbrauca no Rīgas un pirmo reizi es redzēju viņu raudam. Čekā viņa draugus – policijas darbiniekus Šneku un Jansonu – bija nošāvuši.
Dzīvojām un skaitījām katru dienu, kas bija kopā nodzīvotas ar mūsu papu. Parādījās krievu zaldāti. Kādā vakarā, kad māte slauca govis, pie viņas pienāca trīs krievu zaldāti velteņos, lai gan bija jūlijs. Paps tikko bija atnācis no tīruma ar pastalām kājās. Zaldāti prasīja, lai viņiem iedod tikko slauktu pienu, par ko pretim deva krievu naudu. Paps prata krievu valodu, tāpēc viņš ciemiņus aicināja vakariņās. Tā kā viņš bija pastalās un vienkāršās drēbēs, zaldāti viņam uzticējās un nāca dzīvoklī. Ienākuši istabā, palika stāvam cieši saspiedušies, jo baidīja dzīvokļa iekārta. Mamma uz ātro pagatavoja vakariņas – sacepa gaļu un olas. Paps pa to laiku bija nomazgājies un pārģērbies. Tad karavīri bija pavisam izbijušies un jautāja, vai mēs esam baroni. Viņi stāstīja, ka nākot no somu kara, mājās neesot bijuši un apģērbs neesot mainīts. Sēžot pie galda, viņi neko neņēma. Tad paps teica, lai mēs ēdienu ņemam vispirms no bļodām, lai tak karavīri redz, ka nekas nav saindēts. Paps ciemiņus uzcienāja ar degvīnu. Nogurušie un izsalkušie cilvēciņi ātri vien apreiba. Viņi sāka raudāt un stāstīt, ko bija pārdzīvojuši. Paps vienam zaldātiņam atdeva savus apnēsātos zābakus, jo viņam bija briesmīgi noberztas kājas. Kad pienāca nakts, zaldāti aizgāja uz Alūksni. Tā bija mana pirmā tikšanās ar Krievijas krieviem.
Rudenī aizgājām uz skolu, pamatskola vairs nebija sešgadīga, bet jau astoņgadīga, bija arī citas izmaiņas. Mūsu vecās brīnišķīgās vēstures skolotājas vairs nebija. Atceros, ka viņa nekad uz stundām nenāca ar grāmatu rokās, viņa stāstīja tā, ka pat visnerātnākais skolēns viņā klausījās un klasē valdīja liels klusums. Un kā viņa stāstīja par Pirmo pasaules karu, par Latviju! Pēc stundām mēs skolotāju pavadījām pa gaiteni augšā uz skolotāju istabu, jo viņai jau bija 75 gadi. Atceros, kad atvēra jauno ģimnāziju, skolā bija siltas pusdienas. Ziemassvētkos galdi bija klāti ar baltiem galdautiem, bet katram šķīvim blakus bija nolikts mazs egles zariņš, galda galā dega sveces, tur sēdēja skolotājs. Pie galda nedrīkstēja sarunāties un grūstīties. Laikam jau mācīja galda kultūru, es pat divas reizes saņēmu aizrādījumu, ka nazis jātur labajā rokā. Toreiz jau nesaprata, ka ķeiris visur ir ķeiris.
Atkal pienāca Ziemassvētki. Neatceros, vai atkal bija kopgalds un vai es tur ēdu. Kāda bija galda kultūra? Pirms skolas brīvdienām skolā bija vakars. Otrajā rītā, ejot pēc liecībām, ievēroju, ka ap skolu stāvēja skolēnu pulciņš un skatījās uz augšu. Tur plīvoja mūsu sarkanbaltsarkanais karogs! Laikam jau skolēni bija izbrīnīti, to redzot, varbūt viņi bija pacilāti, ieraugot Latvijas karogu.
Turpmāk – vēl
