Kaķene gulēja uz paklāja un vārtījās. Pa reizei tā žēli ieņaudējās. “Viņai pienācis kāzu laiks,” sprieda Vilda.
Kaķene gulēja uz paklāja un vārtījās. Pa reizei tā žēli ieņaudējās. “Viņai pienācis kāzu laiks,” sprieda Vilda.
Nekā mīļā, tagad ģimenes pieaugums jāatliek. Vispirms man pašai jānokārto sava dzīve, tad varbūt varēsim atļauties kaut ko vairāk. Turklāt tu taču zini, ka apkārtējiem runčiem atņemts spēks, – glāstīdama Pūkas zīdaino muguru, mīlīgi runāja Vilda.
Iekārtojusies ērtāk atpūtas krēslā, viņa paņēma klēpī tālruni un uzgrieza numuru. Kārtējo reizi neviens neatbildēja. Tad Vilda atcerējās, ka telekomunikāciju rekonstrukcijas dēļ pasta nodaļā ir mainīti telefona numuri. Kamēr viņa meklēja noklīdušo avīzi, Rudīte pati piezvanīja.
Zini, vēstuļu ir vesels ducis, ja gribi, nāc pakaļ, ja ne, tad ap septiņiem būšu pie tevis. Gaidi!
Pēc brīža atkal zvanīja.
Aizmirsu pateikt, ka man dīvains šķiet viens sludinājums. Viens zemnieks kaimiņu rajona Ziedkalnos pārdod visas mēbeles, lopus, vārdu sakot, visu, kas ir pārdodams.
Kas tur dīvains, cilvēks grib un pārdod. Varbūt brauc uz ārzemēm? Mazums kas var gadīties! – mazliet neiecietīgi atbildēja Vilda. – Vispār, kāpēc tu man to saki? Labi jau labi, gaidu tevi ar vēstulēm, – to teikusi, viņa nolika klausuli.
Līdz septiņiem bija četras stundas. Viņa paspēs izcept pīrādziņus un sagatavot salātus. Vēl var atlicināt laiku, lai ieskatītos jau agrāk pienākušajos precību sludinājumos. Vilda Purene pārskatīja korespodenci.
“Vīrietis labākajos gados meklē sievieti”, “Ja esi vientuļa – atsaucies! Tava sirds nebūs maldījusies!”, “Vēl nekas nav zudis, saka tas, kuram dzīvē nogājis greizi!”. “Nekā jēdzīga. Vai tiešām nav kārtīgu vīriešu, kuriem netrūktu izdomas? Varēja taču saglabāt kādu intrigu, lai sievietei būtu par ko pasapņot. Varbūt tie īstie nemaz nav sevi reklamējuši, varbūt kā citādi dara sevi zināmu? Piemēram, kā te: “Vajadzīga mājsaimniece” vai “Meklēju mājas pārvaldnieci”. Tomēr intriģējošāk, nekā klaji pateikts: “Meklēju sievieti”.
Būs jāpajautā Rudītei par to zemnieku, kas pārdod mēbeles. Nebūtu slikti pārpirkt, sanāktu lētāk kā veikalā. Nē, patiešām, sludinājums nāk tieši laikā,” priecājās Vilda. Viņa jau sen klusībā sapņoja par savu hotelīti. Tīruma māja aiz ezera bija kā radīta šādam nolūkam. Vecais Tīrums jau sen zem zemes, bet jaunais – kā brauca, tā šajā pusē vairs nav rādījies. “Māja stāvēja tukša, nebija dzirdēts, ka par to kāds būtu interesējies. Būs svētdien abām ar Rudīti jāaizbrauc apskatīties. Viņai netālu dzīvo vīra māte. Varbūt ka tā kaut ko zinās pateikt. Ja ne, apjautāsies pagastā.” Jaunās idejas pārņemta, viņa jau domās redzēja laikrakstā sludinājumu, ka viesu nams “Vilda” meklē masieri, bārmeni, dārznieku. “Galvenais ir ideja, pārējais atkarīgs no apstākļiem,” sprieda Vilda. Mēbeles vajadzēja vismaz sākumam.
“Zigurds gan brīnītos,” viņai pēkšņi ienāca prātā bijušais vīrs. “Kas to varēja iedomāties, ka Zigurdam uzradīsies brūte. Viņai jau arī bija savs sirds āķītis. Tikai viņš nebija ņēmējs. Kamēr Vilda vēl skaitījās precēta sieva, kā uzburts aicināja uz satikšanos. Vienmēr skubināja, lai šķiroties, jo bez viņas nevarot dzīvot. Taču kad viņa beidzot ar vīru nokārtoja formalitātes, Tālis pazuda kā rīta rasa. Vilda vēl cerēja, ka viņš apdomāsies, piezvanīja, aicināja uz tikšanos. Nekā! Viņa saprata, ka šīs durvis aizvērušās uz visiem laikiem. Mazliet jau krimta, ka bija tik lēti Tāli palaidusi. Ar viltīgāku ēsmu tas varbūt būtu arī izdevies. Vismaz pieturētu tik ilgi, kamēr atrastos kāds nopietnāks precinieks.” Viņa nemēdza ilgi skumt, tāpēc Tālis drīz atmiņā palika kā tāds datorā saglabāts dokuments.
Palikusi viena, viņa sāka rīkoties. Ielika avīzē precību sludinājumu ar piebildi – “pastā uz pieprasījumu”. Sakaru nodaļā strādāja viņas draudzene Rudīte, kas savāca visas ienākušās vēstules. Ka jau pirmajā reizē pienāks tik daudz vēstuļu, Vilda necerēja. Iespējams, ka nozīme bija piebildei – “Izdomas pilna mīlas rotaļās”. Rudīte bija uzstājusi, ka vajagot kādu “rozīnīti”, citādi nekas nebūšot. “Neticu, ka tur kaut kas iznāks. Pasaule pilna ar blēžiem, kuri tā vien tīko izmantot sievietes lētticību,” ērcīgi sprieda Vilda.
Atmiņā atausa gadījums, ko bija dzirdējusi no savas māsīcas. Viņas kaimiņiene, kārtīga atraitne, beidzot bija nolēmusi no jauna iebraukt laulības ostā. Atsaukusies uz sludinājumu. Sākumā jaunais pielūdzējs tiešām rādījies galants, karstasinīgs vīrietis, mācējis novērtēt sievišķīgos dotumus. Nora arī darījusi, ko varējusi. Palīdzējusi apkopt šā slimo māti. Jau runājuši par kopā dzīvošanu. Taču, kad māte bijusi zem zemes, vēl pie svaigās kapu kopiņas viņš paziņojis, ka precēšoties ar citu. Nākamā līgava jau gaidot, viņš norādījis uz mašīnu, kura tikko piebraukusi. Toreiz viņas vēl ilgi šausminājās par tik cinisku izrīcību, uz ko spējīgi tikai vīrieši. “Jābūt piesardzīgai, nevar tā ķert, kurš pagadās,” sprieda Vilda, mīcīdama mīklu.
Pīrāgi bija izcepti, salāti sagriezti. Krējumu viņa pieliks, kad atnāks Rudīte. Piekopusi virtuvi, viņa no jauna pievērsās domai par hoteļa atvēršanu. Varbūt ka varētu rīkot iepazīšanās vakarus? Pasaulē taču dzīvoja tik daudz vientuļu cilvēku. Kā tad Aina? Dzīvoja ar vienu, otru, bet kā negadījās, tā negadījās īstais. Jau atmeta visas cerības, bet brālēns visus kaimiņus aicināja uz jubileju. Ainai līdzās apsēdināts Valdis, rūdīts vecpuisis, pēc pāris glāzītēm skatījies, skatījies Ainā, tad metis trauku zemē un saucis: “Pie joda, Aina, kā es tevi agrāk neredzēju, kļūsti mana sieva!” Nu jau gadus desmit abi kā salīmēti dzīvo kopā.
Arī viņai derētu kāds stabils balsts. “Kamēr tāda nav, jāsarunā no kooperatīva mašīna un jāaizbrauc paskatīties mēbeles un pārējo, ko tas saimnieks pārdod,” sevī pārlika Vilda. Pie durvīm zvanīja. Bija atnākusi Rudīte.
O, kā pie tevis smaržo, esmu atnākusi laikā, – čaloja Rudīte.
Kad brīdi abas bija ēdušas, Rudīte Vildai priekšā nolika vēstuļu kaudzīti. “Ļausimies mīlas priekiem…”, “Mana zvaigzne, brauc pie manis!”, “Ar tik drošu stūrmani tu nepazudīsi!” Viens pat bija atļāvies nosaukt visus savus izmērus, sevišķi izceldams vīrietiskos atribūtus. Citādi tie paši nodriskātie solījumi.
Rādās, Rudīt, ka viss darbs vējā, – viņa uzrunāja draudzeni. – Domāju, ka tālāk nav ko, labāk aizbrauksim vienu pievakari uz Tīrumiem, – Vilda pastāstīja par savu ieceri. Rudīte sajūsmā sasita plaukstas un zinoši atbildēja, ka māja stāv tukša. Visticamāk, ka jaunais Tīrums tās nodošot pagasta rīcībā.
Tikai nevilcinies, man tieši rīt ir brīva diena, varbūt aizbrauksim apskatīties? – ierosināja Rudīte.
Vēl brīdi abas pārrunāja pēdējos jaunumus, tad šķīrās. Vilda ilgi nevarēja aizmigt. Pūka ielēca pie viņas un, iekārtojusies uz krūtīm, sāka murrāt, tā iemidzinādama Vildu.
Zigurds Purene sēdēja mēnesnīcas apspīdētajā istabā pie galda un sērīgi apcerēja savu dzīvi. Viņš bija palicis viens. Viņa jaunā sieva Alīna bija to pametusi un atgriezusies Rīgā pie vecākiem. Varbūt pie bijušā vīra? Kas tos sieviešus var saprast, mainās kā hameleoni. Kas tagad nekaitētu dzīvot? Bet ne – viņš, Zigurds, bija pūlējies iekārtot šo māju, izveidojis nelielu zemnieku saimniecību. Patiesībā – pilnveidojis Alīnas iesākto.
Viņš labi atcerējās to dienu, kad abi ar Alīnu pirmo reizi iepazinās. Viņš labā noskaņojumā atgriezās mājās no kārtējā reisa. Baļķi bija izdevīgi pārdoti, saimnieks kārtīgi samaksājis. Norunājis par nākamo reisu, Zigurds domās jau kavējās pie savas Vildas. Izvēlējās taisnāko ceļu, kurš veda cauri Ziedkalniem. Vērodams apkārtni, ieraudzīja ceļmalā sievieti, kura izmisīgi māja ar roku. Piebremzējis braucamo, Zigurds apjautājās, kas licis tik daiļai būtnei apturēt svešu mašīnu. Ieraudzījis izmisīgās acis, viņš līdzjūtīgi pārjautāja, kā varētu palīdzēt? Izrādījās, ka saslimusi gotiņa, bet veterinārais darbinieks remontējot mašīnu, tāpēc pašiem jābrauc pakaļ. Viņai neesot benzīna. Zigurdam iežēlojās sirds. Jokodamies, ka tādai nevarot ļaut krist izmisumā, viņš grieza mašīnu riņķī, abi aizbrauca pēc veterinārārsta. Tas izmeklēja gotiņu, izrakstīja zāles un piekodināja pēc dienām trim paziņot rezultātus.
Kamēr atbrauca atpakaļ, metās jau krēsla. Alīna aicināja Zigurdu istabā. Uzklāja vakariņu galdu. Abi kārtīgi paēda. Vākdama no galda traukus, Alīna nedaudz sagrīļojās un ieslīdēja Zigurdam klēpī. Viņš sajuta pārskrienam sen neizjustas trīsas. Saņēmis ar abām rokām Alīnas seju, alkaini noskūpstīja acis, tad vaigus, pēc tam lūpas. Kā noreibuši abi iekrita Alīnas platajā gultā… Zigurds pamodās no saules spožajiem stariem. Alīna gulēja līdzās kā roze. Tikai nākamās dienas vakarā viņš ar pūlēm atvadījās no Alīnas, lai brauktu uz mājām. Vilda bija nogrimusi sirds vistālākajā stūrītī. Tagad visā spožumā mirdzēja Alīna. Viņa jau bija paspējusi piezvanīt pa mobilo telefonu. Stāstīja, kā gaida Zigurdu atpakaļ, ka viņas izkarsusī miesa trīc pēc viņa vīrišķīgās rokas. Tas cēla Zigurda pašapziņu. Viņš jutās nelaimīgs, ka Vilda ar visām sievas tiesībām piespiedās pie viņa sāniem. Izmelojies, ka jābrauc ātrāk projām, Zigurds pēc divām dienām kā neprātā traucās atpakaļ pie Alīnas. Viņos trakoja orkāns. Zigurds saprata, ka laimīgs varēs būt vienīgi ar šo sievieti. Viņš lauza līgumu ar darba devēju. Saņēmis dūšu, paziņoja visu Vildai. Gods un slava – sieva nebija ne kliegusi, nedz citādi draudējusi. Tas nedaudz aizskāra Zigurda pašlepnumu. Vai tiešām viņš nebija pelnījis kaut nedaudz asaru? Tomēr Vilda palika cieta kā koks. Bērnu viņiem nebija, tāpēc šķiršanās prāva neieilga. Savācis savas mantas – pāris uzvalku, datoru, mašīnu – viņš aizbrauca.
Alīna jau gaidīja. Sākās abu medusmēnesis. Pēc tā jaunā sieva vairs nebija ne tik mīlīga, ne karsta. Bija arī citas kļūdas, kuras Vilda nekad nepieļautu. Tomēr Zigurds, laimes pilns, ļāva visam plūst pāri, strādāja no rīta līdz vakaram. Kad sākās abu atsvešināšanās, viņš nemācēja pateikt. Vai tas sākās pēc teātra brauciena uz Rīgu? Drīzāk gan tas būs bijis pēc kārtējās ciemošanās pie mātes Juglā. To, ka Alīnai ir bijis vīrs un būtībā abi tikai pašķīrušies, viņš nezināja. Nenojauta, ka abi satiekas pie Alīnas vecākiem. Tikai vēlāk, kad viņš kā nelaimes putns bija viens sēdējis un gaidījis, to pastāstīja draugs Vilmārs. No viņa Zigurds arī uzzināja, ka Alīna te kādreiz strādājusi par grāmatvedi. Ar savu vīru tā iepazinusies, kad viņš pagastā atvēris veikalu. Vēlāk saskaitušies vai citu apsvērumu dēļ pašķīrušies, taču pēc laika attiecības atjaunojuši. Vēl pirms Zigurda ierašanās viņš te kādas dienas ciemojies. Pēc tam aizbraucis peļņā. Tagad esot atpakaļ un aicinājis Alīnu uz Rīgu.
Vilmārs galvu vien grozīja, kad uzzināja, kā abi iepazinušies.
Kas tad Alīnu nepazīst? Tā pašu nelabo mācēs pie sevis ievilkt. Tu patiešām izšķīries no sievas tās svilpastes dēļ? – viņš vēl pārprasīja.
Alīna īsziņās paziņoja, ka Zigurds ar saimniecību un visu pārējo varot darīt, ko vēlas. Tikai zeme lai paliekot viņas īpašumā. “Kā tad!” smīnēja Zigurds. “To par bargu naudu iznomās vai pārdos kādam ārzemniekam.” Viņš te bija lieks. “Kas man lika iet projām no Vildas? Ne pirmais, ne pēdējais, kas brūtējas. Iekarsu kā puika, kas pirmo reizi ticis pie sievietes,” jau kuro reizi sev pārmeta Zigurds. Apaudzis ar bārdu, apsarkušām acīm, viņš rūgti izbaudīja savu vientulību.
Rīts atnāca spirgts un saulains. Vilda žigli izlēca no gultas, attaisīja logu. Izdarījusi ar rokām pāris spēcīgus vēzienus, viņa noskalojās zem dušas. Uzlikusi vārīties olu, Vilda piezvanīja Rudītei
Zini, ja tev nekas nav pretī, brauksim pie tā zemnieka uz Ziedkalniem. Kafiju iedzersi pie manis. Labi, labi, gaidu! Atā!
Aiz loga nošvīkstēja riepas. Rudīte bija klāt. Pabrokastojušas viņas devās ceļā. Pēc pāris stundām iebrauca Ziedkalnu centrā. Iegāja veikalā un nopirka šampanieša pudeli, gadījumā, ja viss, kā saka, ies no rokas. Pārjautājušas veikalniekam ceļu, turpināja braukt. Drīz abas ieraudzīja baltu ķieģeļu māju, tālāk saimniecības ēkas, kuras nomainīja ganības. Viss bija kopts, nevarēja saprast, kāpēc saimnieks visu gatavojas pārdot. Vilda iedomājās, ka nebūtu slikti dzīvot šādā vietā. Pamājusi Rudītei, viņa devās pa vārtiņiem uz mājas pusi.
Zigurds pārlaida skatienu pustukšajai istabai. Iegāja virtuvē un ielēja krūzē bērzu sulas. Dārzā iezviedzās Rūsiņš. Vienīgais, no kura viņš nebija varējis šķirties. Visiem pirkt gribētājiem atteica. Ieraudzījis, ka ceļa galā piestājas mašīna, viņš nosprieda, ka atbraukuši skatīties mantas. Nekā viņš vairs nevarēja piedāvāt. Ja nu datoru, bet to Zigurds gribēja vēl paturēt. Viņš uzvilka tīru kreklu. Pie durvīm jau klauvēja.
Vai te kāds ir, – sauca Vilda un, izgājusi cauri koridoram, taisīja vaļā istabas durvis. Pie loga stāvēja… Zigurds un plaši ieplestām acīm skatījās Vildā.
Zigurd?
Vilda, tu?! – viņš, atguvies no pārsteiguma, čukstēja.
Rudīte saprata, ka tagad jāļauj abiem izrunāties, un izgāja ārā pie Rūsiņa.
