Pirms kāda laika sabiedrībā jautās sašutums, ka Latvijas Darba devēju konfederācija izstrādājusi priekšlikumu grozījumiem Darba likumā, iesakot samazināt piemaksu par virsstundām, darbu naktīs un brīvdienās.
Pirms kāda laika sabiedrībā jautās sašutums, ka Latvijas Darba devēju konfederācija izstrādājusi priekšlikumu grozījumiem Darba likumā, iesakot samazināt piemaksu par virsstundām, darbu naktīs un brīvdienās.
Ierosinājums bija piemaksas apmēru par nakts darbu no pašreizējiem 50 procentiem samazināt līdz 25, bet piemaksas apmēru par virsstundu darbu vai darbu svētku dienās – no pašreizējiem 100 procentiem līdz 50 no noteiktās stundas vai dienas algas likmes. Iecerētajiem grozījumiem iebilda arodbiedrības, pierādot, ka tie šobrīd ir pretrunā ar pašreizējo ekonomisko situāciju Latvijā un neatbilst strādātāju interesēm, tāpēc diskusijas par grozījumiem uz kādu laiku ir atliktas.
It kā varam uzelpot, tomēr iecere liek būt modriem, jo mēģinājums palielināt uzņēmēju konkurētspēju uz darbinieku rēķina, nevis paaugstinot darba ražīgumu, nav izplēnējis. Varam nemitīgi atkārtot, ka jādzīvo, jāuzvedas un pat jārunā, kā tas pieņemts Eiropas Savienībā, bet ir ārkārtīgi daudz piemēru tam, cik atšķirīgi esam no citām dalībvalstīm, cik daudz vēl jāsakārto, lai līdzinātos citiem.
Izrādās, Latvijā par virsstundām maksājot pārāk daudz. Negribu tam pievienoties, jo ir iestādes un uzņēmumi, kur par tām vispār nemaksā, norādot, ka darba laiks ir nenormēts, lai gan vismaz trīs gadus darba likumdošanā jēdziens “nenormētais darba laiks” vispār nepastāv. Manuprāt, pārliekais virsstundu darbs ir liecība nepārdomātai un nesaplānotai darba organizācijai. Protams, Latvijā cilvēkiem nekas cits neatliek, kā pacietīgi un bez iebildumiem strādāt, pretējā gadījumā – “vari būt brīvs un iet, kurp deguns rāda”.
Kā var runāt par grozījumiem, ja pat darba izmaksas Latvijā ir viszemākās? Piemēram, vidējā darba alga vairāk nekā 20 ES dalībvalstīs ir 2849 eiro, bet Latvijā – 361 eiro! Vidējā stundas likme vairāk nekā desmit ES valstīs ir 22 eiro, bet Latvijā – 2,42 eiro. Starpību ir grūti nepamanīt. Nav vajadzīgi citi piemēri darba devēju uzskata atspēkošanai, ka Latvijas darbaspēka izmaksas ir pārāk lielas.
Saprotami, kāpēc cilvēki strādā virsstundas, neatvēl brīvdienas un pat svētku dienas. Iemesls ir nauda, kuras mūsu maciņos nekļūst vairāk, lai gan ar katru dienu viss padārdzinās. Iztikas minimums jau sen pārsniedz 100 latu robežu, bet minimālā alga ir 80 lati. Mums jāsaprot, ka dzīvojam taču Eiropas Savienībā, kur visam augstāks līmenis – arī cenām. Nebrīnos, ka arvien vairāk darbspējīgo cilvēku dodas strādāt ārzemēs, pamet Latviju zemo algu dēļ. Kad cilvēkam jāizšķiras – par minimālo algu, kas arī ir viszemākā ES, strādāt brīvdienās, naktīs un krāt virsstundas vai labi nopelnīt ārzemēs, viņš izvēlas pēdējo. Lai tā nebūtu, pie iecerētajiem grozījumiem Darba likumā atgriezties nav vēlams.
