Politiski represētā: nejūtas aizmirsta. Pagājis vairāk nekā pusgadsimts, bet Aidas Auziņas acīs sariešas asaras, atceroties ģimenes izsūtīšanu uz Amūras apgabalu.
Politiski represētā: nejūtas aizmirsta.
Pagājis vairāk nekā pusgadsimts, bet Aidas Auziņas acīs sariešas asaras, atceroties ģimenes izsūtīšanu uz Amūras apgabalu. Šodien viņa kopā ar citiem Annas un Jaunannas pagasta politiski represētajiem noliek ziedus pie pieminekļa Ezeriņu kapos. Tur apglabāti māte, tēvs un vīrs.
“Mana piecu cilvēku ģimene atgriezās Latvijā. Izturēja arī jaunākā māsiņa, kam bija tikai deviņi mēneši, kad mūs izsūtīja. Pa ceļam vagonā viņai deva tikai vienu ēdamkaroti kondensētā piena. Mamma vēl baroja ar krūti, tāpēc viņa izdzīvoja. Man toreiz bija 11 gadu, bet brālis bija gadu vecāks,” stāsta A.Auziņa. Viņas vecākus atzina par “kulakiem”. Saimniecībā bija 24 hektāri zemes, dzīvojamā un saimniecības ēkas, lopi. Tēvs viens pats ara, sēja un novāca labību. Klēts bija pilna graudiem. “Kādi mēs bagātnieki? Nekad tādi neesam bijuši,” uzsver A.Auziņa.
Viņai bija 18, kad atkal varēja vērt dzimtās mājas durvis. Māja bija tik ļoti nolaista, ka jauniete izbijās. Viss netīrs, grīda izlauzta, jumts caurs, telpā salikti brāgas kubuli. Tēvs bija galdnieks, tāpēc ātri visu atjaunoja, tomēr vajadzēja maksāt īri par dzīvošanu paša celtā mājā. Viņa amata prasme bija iemesls, kāpēc izsūtījumā ģimeni neizšķīra un atstāja Tigdā. Vajadzēja gatavot lāvas gulēšanai barakās un zārkus, jo ļoti daudzi mira. “Mums bija vieglāk, blakus bija gādīgs tēvs. Tomēr ļoti gribējās uz mājām. Māte teica, ka būtu ar mieru dzīvot kaut attālā Latgales nostūrī, galvenais – Latvijā,” atceras sieviete.
Viņa atzīst, ka tagad jaunieši maz zina par deportācijām. Politiski represēto pārdzīvoto neizprot pat vecākās paaudzes cilvēki, kas palika Latvijā, jo viņiem tāpat visu atņēma un sadzina kolhozos.
“Tomēr tas ir citādi, ja var gulēt savā gultā un ēst pie sava galda. Mūs salika vagonos kā lopus, mēnesi bijām ceļā. Daudzi neatgriezās, jo nepārcieta salu un badu,” saka Aida Auziņa.
Annas pagastā katru gadu rīko pasākumu politiski represēto atcerei. Šodien pamatskolā ar audzēkņiem tiekas Milda Egle, viena no 17 pagastā dzīvojošajiem izsūtītajiem. Pie Ezeriņu kapličas pagājušajā gadā izveidota piemiņas vieta deportētajiem, tur būs atceres brīdis. Politiski represētājiem apsveikumu sagatavojuši vanadzēni. Pagasta bibliotēkā ciemosies politiski represēto kluba “Sarma” vadītāja Dzidra Mazika un Lūcija Sāgameža – Nāgele.
