Dūla - atbalsts topošajai māmiņai

Būt līdzās, atbalstīt un iedrošināt topošo māmiņu un ģimeni grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību laikā - tā vienā teikumā var raksturot dūlas darbu. Šovasar pirmo reizi Latvijā akreditēja dūlu izglītību, un šis vārds gan medijos, gan sabiedrībā izskan arvien biežāk. “Dūla Latvijā ir salīdzinoši jauns vārds, taču darbs, ko viņas dara, nebūt nav jauns. Arī senajiem latviešiem pirtiņā līdzi gāja ciema sievas, kuras palīdzēja dzemdētājām, kā arī pirms un pēc dzemdībām. Mūsdienās dūla dara tieši to pašu. Senie latvieši dzīvoja saimēs, māmiņai bija viens vienīgs darbs - mīlēt un audzināt savu mazulīti,” sarunu iesāk novadniece Monta Mūrniece, kura izvēlējusies šo arodu.
“Absolvējot Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāziju, izlēmu, ka būšu vecmāte. Var teikt, ka tā bija nejauša izvēle, jo tobrīd nemaz tā īsti nezināju un arī nesapratu, ko šis darbs nozīmē. Mamma un arī skolotāja Inese Ločmele mani iedrošināja, lai gan manā ģimenē neviens līdz tam nebija saistīts ar medicīnu. Pēc studijām strādāju dzemdību nodaļā Balvos, vēlāk arī Rīgas Dzemdību namā un VCA “Aura”. Strādājot vecmātes profesijā, radās sajūta, ka ar to vien, ka esmu vecmāte, ir par maz. Viens ir atbalstīt sievieti gaidībās un dzemdībās medicīniski, otrs – dot arī emocionālo un psiholoģisko atbalstu. Biju pārliecināta, ka tur ir kaut kas vairāk, un vairāk sniedz dūla,” stāsta Monta. Viņa joprojām ir sertificēta vecmāte, tomēr šobrīd aktīvi nestrādā savā profesijā. “Tikpat ātri, kā izlēmu kļūt par vecmāti, izvēlējos arī būt dūla, vienkārši sajutu aicinājumu. Tā bija viena reklāma ar iespēju pieteikties mācībām, un es šo iespēju izmantoju,” saka Monta.