Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljonā atbildīgi darba pienākumiem ir jāveic ekipējuma intendantam Jānim Sopulim.
Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljonā atbildīgi darba pienākumiem ir jāveic ekipējuma intendantam Jānim Sopulim. Viņš joko, ka bataljonā ir viens no svarīgākajiem cilvēkiem.
“Var teikt, ka bataljonā gandrīz viss ir atkarīgs no manis, jo gādāju, lai visi būtu apģērbti un pietiktu higiēnas preču. Uzskatu, ka otrs tikpat atbildīgs amats ir pārtikas intendantam, kas gādā, lai visi būtu paēduši. Ja karavīrs nav paēdis un apģērbts, kas gan viņš par karavīru?” jautā J.Sopulis.
Alūksnes bataljonā viņš strādā kopš 1996.gada. No 1982. līdz 1989.gadam viņš bija virsdienestā padomju armijā, bet pirms darba bataljonā ir strādājis arī Alūksnes rajona policijā. “Sākumā bataljonā biju Darba rotā, tad kopā ar kapteini Rinaldu Bulu bijām mīnmetēju baterijā. Kad bataljonā apmācību sāka iziet pirmie obligātā militārā dienesta karavīri, mans un kapteiņa Bula uzdevums bija viņus uzņemt. Jāatzīst, ka neesmu vēlējies savu dzīvi saistīt ar citu profesiju, jo esmu ļoti pieradis pie tā, ko daru. Kad mani iesauca armijā, man bija gandrīz 19 gadu. Tā arī paliku virsdienestā, šogad būs 20 gadu, kopš mans darbs ir saistīts ar militāro jomu,” saka J.Sopulis.
Nabadzīga armija nav vajadzīga
Viņš norāda, ka interesantais amata nosaukums – ekipējuma intendants – ietver daudz pienākumu. “Mans uzdevums ir apgādāt jaunkareivjus ar apģērbu, higiēnas precēm, gultas veļu un pārējo ikdienā nepieciešamo,” teic J.Sopulis.
Viņam nemitīgi ir jāplāno, cik, piemēram, formas tērpu vajadzēs jauniesaucamajiem, cik – virsdienestniekiem, cik līdzekļu kopā tam vajadzēs. “Gadā tērējam 314 000 latu, lai jauniesaucamajiem iegādātos formastērpus un zābakus. Karavīra ekipējumā ietilpst – formastērps, mugursoma, maskēšanās tērps. Neskaitot ieroci, karavīram mugursomā ir jānēsā līdzi apmēram 25 kilogrami, bet tas nebaida. Manuprāt, tas nav par daudz, jo tur ir tikai pats nepieciešamākais. Biju iecerējis karavīriem iegādāties arī ūdens necaurlaidīgus tērpus, bet līdz ar notikumiem Irākas kara dēļ daļu mums paredzētā finansējuma novirzīja Latvijas karavīriem Irākā, tādēļ no šīs ieceres pagaidām nācās atteikties. Toties no šā gada karavīriem ir arī sporta apavi, vasaras un ziemas sporta tērpi,” stāsta J.Sopulis.
Viņš uzsver, ka Latvijas karavīra ekipējumam jābūt tādam pašam, kā citās valstīs, kas ir iestājušās NATO. “Finansējuma trūkuma dēļ šie tērpi vēl īsti neatbilst NATO standartiem, bet domāju, ka pēc pāris gadiem tas būs augstākā līmenī. Protams, var piekrist uzskatam, ka armijai tiek atvēlēts daudz līdzekļu. Bet nabadzīgu armiju taču nav vērts uzturēt!” ir pārliecināts ekipējuma intendants. Oktobra sākumā bataljonā ieradās pirmā profesionālā militārā dienesta rota. Arī tās apgāde ir J.Sopuļa ziņā.
Spēja saģērbties 45 sekundēs
Vismaz reizi nedēļā viņam ir jādodas uz Rīgu. Kad tuvojas kārtējais karavīru iesaukums, tad ceļš uz Rīgu ar kravas automašīnu jāmēro divas un pat trīs reizes. “Braukšana armijas automašīnā nav izprieca – reizēm mugura ir pavisam stīva. Arī preces no bāzes pašam ir jākrauj automašīnā. Nereti galvaspilsētā pa dienu ir jāpaspēj izpildīt arī daudzi citi uzdevumi. Ir bijis gadījums, kad mājupceļā no Rīgas salūzt automašīna, tad jāgaida, līdz mums pakaļ atbrauc cits transportlīdzeklis. Vienreiz šāds brauciens ilga vairāk nekā diennakti – no rīta pulksten četros izbraucām un nākamajā rītā pulksten sešos bijām atpakaļ Alūksnē. Protams, bieži tā nenotiek,” atzīst J.Sopulis.
Darbā ar jauniesaucamajiem J.Sopulis ir piedzīvojis vairākus kuriozus. “Reizēm jauniesaucamie nezina, kāda izmēra apavus viņiem vajag. Ja mājās ir derējuši tēva zābaki, kuriem ir 47.izmērs, tad šeit izrādās, ka puisim vajag tikai 43.izmēra apavus. Kad taujājam, no kurienes puisis ir bataljonā iesaucies, viņš nenosauc Valsts dienesta pārvaldi, bet savu māju vārdu un pagastu, pilsētu,” saka J.Sopulis.
Viņš atminas, ka, dienējot armijā, viņš no rītiem apģērbās 45 sekunžu laikā. Tagad karavīriem celšanās ir pulksten 6.00 no rīta, bet rītarosme sākas pulksten 6.10. Starplaikā puiši var nesteidzoties apģērbties. Viņš vērtē, ka tagad karavīriem armijā ir mazāk disciplināru pārkāpumu nekā deviņdesmito gadu vidū.
Dēls ies tēva pēdās
J.Sopulis savulaik ir mācījies Gulbenes mūzikas skolā, bet tagad mūzika viņam ir vaļasprieks.
“Kad Alūksnes bataljona komandieris vēl bija Ainārs Ozoliņš, mēs nodibinājām nelielu muzikantu grupu, kurā bija karavīri. Braucām uzstāties arī Alūksnes rajona muzikantu saietā, ko Bejas “Dainās” rīkoja “Rakari”. Ansamblis guva panākumus arī citviet,” atceras J.Sopulis.
J.Sopuļa vaļasprieks ir makšķerēšana, motosporta sacensību apmeklēšana, arī sēņošana. Kad ir brīvs laiks, viņš makšķerē gan dienā, gan naktī.
“Lomi ir bijuši dažādi. Uzskatu, ka makšķerējot var ļoti labi atpūsties un lietderīgi pavadīt laiku svaigā gaisā. Pašam patīk žāvēt zivis. Kolēģi atzīst, ka man tas labi padodoties. Lauku mājas man ir Kalncempju pagastā, tādēļ brīvo laiku labprāt pavadu tur,” viņš atzīst.
“Drīz arī mans dēls sāks dienēt armijā. Arī viņš ir izteicis vēlēšanos palikt virsdienestā. Es neiebilstu, ka dēls iet manās pēdās. Nesaprotu tos vecākus, kas protestē, ja bērni izvēlas tādu pat profesiju. Jau tagad viņš spēlē bataljona futbola komandā, tādēļ šī vide viņam nav sveša,” saka Jānis.
