Tikai pasaku mežā Ir mazas koku fejas Tikai īsu brīdi Bet tomēr Es pati kā feja Pati savā mājā Pati savā dzīvē…
Tikai pasaku mežā
Ir mazas koku fejas
Tikai īsu brīdi
Bet tomēr
Es pati kā feja
Pati savā mājā
Pati savā dzīvē…
* * *
Paradīzes lietus ieskauj mani
savā klēpī.
Rudens lapas noglāsta manus
matus un miklo vaigu.
Mana šalle ir mani tā apņēmusi,
ka sajūti to siltumu,
Un tu ieslīgsti šajā pilni apņemtajā
gaismā.
Īss mirklis šajā rudens laikā.
Sadrumstalots tavs skats uz
aizrautīgo dzīvi.
Tad ar laiku viss beidzas.
Un katra sekunde pietuvina tuvāk
ziemai.
* * *
Lietū mērcēti zābaciņi,
Asarās slapinātas acis,
Tikai tavas vēlmes
Kā plosts, kurš grimt netaisās.
Bet kas esmu es?
Vai tā pati zelta zivtiņa,
Kas izpilda visas vēlēšanās?
Lūdzu, bez lūguma!
Lūdzu, bez vēlēšanām!
Vienkārši jūru,
Mierīgu jūru.
* * *
Maigi, klusi un vējaini
Ir šie gadi,
Katru mirkli, sekundi
Ik katru domu domāju,
Ik katru sekundi sapņoju.
Šie sniega puteņi,
Šīs nebeidzamās takas
Aizved mūs uz zemi,
Uz zemi krāsaino,
Kur dzīvo prinči
Un princeses greznās kleitās,
Kur viss ir kā pasakā.
Tikai tu aizver acis,
Nedaudz piemiedz,
Nedaudz iemiedz…
Tad gan jau paspēsi redzēt visu,
Tikai ļauj vaļu sev,
Tikai nedaudz atļaujies.
* * *
Lēns valsis
Iegriež mūs dzīves virpulī,
Brīžiem tas ir kā tango.
Bet vecās tradīcijas
Mūs ietin pastalās,
Kur raibie rakstītie tautu svārki
Atnes atmiņas,
Kuru nezūdamība ir
neaprakstāma.
