“Bērns nav pieaugušais, un līdz maģiskajiem 18 gadiem viņš attīstās, mācās, veido savas attiecības ar apkārtējiem, socializējas. Lai, sasniedzot pilngadību, turpmāk pats varētu uzņemties atbildību par savu rīcību. Gribētu kliedēt mītu par to, kas visbiežāk asociējas, izdzirdot vārdu salikumu “bērns ar uzvedības problēmām”. Tas neattiecas tikai uz sociāli nelabvēlīgām ģimenēm vai no fiziskas vardarbības cietušiem bērniem. Tas tā nav. Viņu vajadzības ir ļoti dažādas un ietekmē psihoemocionālo stāvokli un labbūtību. Daudzos gadījumos neplānoti tas var notikt jebkurā ģimenē, piemēram, tuviniekam saslimstot vai pat dodoties viņsaulē. Tie var būt šķirtu vecāku bērni, kurus pamet novārtā, arī ja netiek apmierinātas ar izglītību vai veselības aprūpi saistītas vajadzības,” norāda Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa un atgādina, ka atbildīgai jābūt visai sabiedrībai - svešu bērnu nav. Katra pieaugušā pienākums ir pamanīt problēmu, zināt, kur par to pastāstīt, un profesionāļiem - rīkoties. Centrā jābūt bērnam. Tomēr ne vienmēr tā notiek.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
