Trešdienas vakaru pēc lieliskajiem letiņa Māra Verpakovska iesistajiem vārtiem spēlē pret pasaules zvaigžņu komandu “Madrides Real” aptumšoja ziņa, ka miris hokejists Sergejs Žoltoks.
Trešdienas vakaru pēc lieliskajiem letiņa Māra Verpakovska iesistajiem vārtiem spēlē pret pasaules zvaigžņu komandu “Madrides Real” aptumšoja ziņa, ka miris hokejists Sergejs Žoltoks. Pat tie, kam “hokejs” varbūt ir tikai vārds, Žoltoku zināja kā lielisku spēlētāju gan pasaules hokeja mekā NHL, gan Latvijas izlases sastāvā. Skumjā ziņa satrauca visu Latviju, to labi varēja vērot internetā.
Katru minūti lielākā interneta portālā “Delfi” pie šīs ziņas parādījās lasītāja komentārs ar sirsnīgiem līdzjūtības vārdiem, ceturtdienas vakarā jau sasniedzot rekordskaitli – vairākus tūkstošus: “… tā ir traģēdija Latvijas sportam… sirdī ieduras, kad par to domāju… Sergeju atcerēsimies kā lielisku hokejistu un, galvenais, kā labu cilvēku… viņš dzīvoja kā vīrs un aizgāja kā vīrs… sāp sirds un prātā nāk arī viņa stāsts par cepurīti ar Latvijas simboliku, ko viņš joprojām nēsājot…”
Un tūkstoši tamlīdzīgu vārdu, kurus lasot gribas raudāt. Neko tādu interneta portālā nebiju nekad pieredzējusi, jo šī nu ir tā vieta, kur savu attieksmi cilvēki pauž anonīmi, tieši tādēļ diskusijās par citām tēmām ir daudz negatīva. Tomēr tieši šeit vislabāk var redzēt, ko cilvēki Latvijā patiesībā domā. Un nav šaubu, ka Sergeju cilvēki cienīja. Un ne tikai tādēļ, ka viņš bija labs sportists, bet arī savas valsts patriots.
Cik nav tādu sportistu, kas, sajutuši naudas smaržu, par savu valsti mēdz piemirst. Kaut vai šopavasar, kad Latvijas izlasei pēc plašām diskusijām tā arī palīgā neatbrauca slavenais Ozoliņš, Žoltoks bez liekas ažiotāžas bija tur, kur viņam jābūt.
Protams, rodas jautājums, kāpēc tā? Kāpēc tas notiek ar mūsu sportistiem, jo šis nebūt nav pirmais traģiskais gadījums. Atbilžu ir daudz un tajā pašā laikā nevienas. Vai sportisti izdzen sevi līdz pēdējam, lai iegūtu vajadzīgo formu? Vai galu galā visi līdzekļi nav labi, lai sasniegtu mērķi? Varu tikai spriedelēt, jo to, kas patiesībā notiek sporta virtuvē, zina tikai tie, kas tajā darbojas. Un naudai tur ir izšķiroša nozīme. Bet sportisti mirst visā pasaulē, vienkārši mēs to mazāk sāpīgi uztveram. Kā vienmēr pēc traģiskiem gadījumiem pavīd informācija par sportistu veselības traucējumiem. Tādi bijuši arī Sergejam, taču ārsti pret spēlēšanu neiebilda un sportists, protams, devās laukumā, jo spēle – tā taču bija viņa dzīve un spēlēt nozīmēja – dzīvot.
