14. Apsīši šo iespēju nedrīkst palaist garām, ja tagad viņi netiks uz zaļāka zara, un jauna izdevība var nerasties.
14.
Apsīši šo iespēju nedrīkst palaist garām, ja tagad viņi netiks uz zaļāka zara, un jauna izdevība var nerasties. Vai viņi nav pelnījuši labāku dzīvi kā līdz šim? Nav zudis arī kontakts ar kaimiņos dzīvojošā mākslinieka Haralda Aploka ģimeni. Haralda sieva Veronika joprojām ir banketu zāles un tagad arī restorāniņa – kafejnīcas pārzine. Abu dēls Uģis strādā Larisas veikalā par pārdevēju – ekspeditoru. Par mirušo apstāvētāju gan Veronika vairs reti piekrīt izpalīdzēt, tas priekš viņas, lai arī bijušās aktrises, – ir smags pienākums. Pie šā amata pildīšanas viņa laikam bija ķērusies pārāk nopietni, jo pat vairākas dienas pēc kārtējā mirušā izvadīšanas nespēja pilnībā atslēgties, it kā pati būtu zaudējusi tuvinieku.
Arī Aploku ģimene otrā Urdaviņas krastā veido mazā tūrisma uzņēmumu. Pār Latviju brāžās tūrisma bums, nokavēt nedrīkst! Kopā ar kaimiņiem kooperējoties savu tiesu var nopelnīt katrs. Pilsētiņā nav viesnīcas. Apsīšu “Irbes” ar laiku arī var paplašināt piedāvājumu. Aplokiem jau vairākus gadus draugu un paziņu priekam kalpo moderna pirts ar atpūtas istabām. Tagad tikai jāveido saistoša reklāma un jāķeras pie jaunā projekta izstrādāšanas. Jaunie laiki nes līdzi arī jaunu modi. Kaut gan tūrisms nebija nekas svešs arī agrāk, tagad šim maisam gals atkal vaļā. Ja ir pieprasījums, tad jāliek uz spēles viss. Haraldam noder vecās pazīšanās un sakari, mākslinieki ar savu paziņu loku var radīt labu reklāmu.
Kad ciemos pie vecākiem atbrauc Ilga un Juris, notiek nopietna lēmumu pieņemšana, rezultātā arī viņi sāk domāt par pārmaiņām dzīvē: varbūt Bulduros nemaz nav viņu īstā vieta? Sevišķi Ilga vēlas atgriezties mājās, līdzko būs pabeigtas studijas. Varbūt te debesīs mirdz tā laimīgā zvaigzne, zem kuras viņiem būs lemts radīt savu bērniņu? Dzimtajā pusē Ilgai ir tāda stabilitātes sajūta, kādu viņa neizjūt nekur citur. Pat ciemos atbraukusi viņa saka, ka zemes pievilkšanas spēks te ir pavisam citādāks nekā viņu dzīvesvietā. To viņa it kā jokam apgalvo Jurim, kad viņi abi, izgājuši ārā, “Irbju” pagalmā vēlā vakarā klausās, kā augstajā debesu pagalmā aizlidojošās dzērves guldzina atvadas, soloties atkal atgriezties savās ligzdošanas vietās citgad. Šeit sākās abu romantiskā mīlestība, bet bez dzīves piepildījuma – bērniņa – tā var būt tikai kā sausziedu buķete pie griestu sijas, kas ziemā nes tikai atmiņas par ziedēšanas laiku. Ja jau dažādi astrologi un ekstrasensi pievērš tik lielu nozīmi cilvēka dzimšanas dienai un stundai, likteņa zīmes skaidrojot, tad kāpēc bērna ieņemšanas procesā nevarētu domāt par vietas nozīmi,viņu radot? Ilga zina vairākus gadījumus, kad dzīvesvietas maiņa nākusi par labu. Varbūt Bulduros daudzdzīvokļu māja ir ar negatīvu starojumu? Viņai liekas ticami, ka ir simti tādu – varbūt… Ilga ir kļuvusi māņticīga. Linda gan domā – tas tāpēc, ka dzīve māsai ir tik skaista un bezrūpīga. Brīdi padomājot, Ilga tam piekrīt: viņai ir par daudz no visa tā, kā trūkst citiem, tomēr viņai nav savas Karlīnes, un tas šobrīd liekas tik daudz.
7. Gandrīz bildinājums
Larisas veselības stāvoklis ir tiktāl uzlabojies, ka tuvākajās dienās viņu pārvedīs uz Rīgu. Linda pieteikusies par pavadoni. Rīgā viņai beidzot jāuzzina analīžu rezultāti, tad nebūs jābrauc speciāli… Ja būtu pozitīvs HIV tests, viņu taču meklētu? Tātad, var cerēt, ka viss būs labi, ir jāpaļaujas uz likteņa lemto. Daudz laika Linda pavada slimnīcas palātā pie Larisas, taču pie iepriekš runātā viņas vairs neatgriežas. Larisa pēc dabas nav no pļāpām, un tas piesaista Lindu viņas pašreizējā dvēseles stāvoklī. Šodien Linda poš savu aprūpējamo kādam svinīgam notikumam: pirms slimnieces pārvešanas uz lielpilsētu Larisas dzīvesdraugs Andrejs, nevis vīrs, kā viņa pati vienmēr uzsver, pieteicies kādam īpašam apmeklējumam. Ka tas būs kas vienreizējs, nojauš arī Linda un ļoti vēlas, lai šī tikšanās, kad Larisas dzīvībai briesmas vairs nedraud, izdotos. Viņa Larisu safrizē un apģērbj svētku drēbēs. Viņai ir jābūt tik skaistai, lai Andrejam mute paliktu vaļā.
Guļot bezdarbībā, Larisa līdz pēdējam sīkumam ir pārskatījusi visu savu dzīvi: no pagātnes miglas ir uzpeldējusi gan viņas draiskulīgā jaunība pie Kārļa Šūpolnieka sāniem, kas beidzās tikpat nenopietni un ātri kā sākusies, gan puslīdz laimīgā dzīve ar Mārča tēvu – Mārtiņu. Arī šis laiks negaidot beidzās, atstājot tikai dēlu ar tādu pat vārdu. Kopš tā laika Larisa negrozāmi uzskata, ka bērnam nedrīkst dot tēva vārdu, ja pats tēvs, bērnam piedzimstot, ir dzīvs.
