Ar Jaunlaicenes pagasta “Avotu” saimnieci, trīs bērnu māmiņu Janu Kaktiņu tiekamies rudenīgā oktobra pēcpusdienā, runājamies par to, kas jaunu ģimeni notur laukos un kā tā spēj izdzīvot.
Ar Jaunlaicenes pagasta “Avotu” saimnieci, trīs bērnu māmiņu Janu Kaktiņu tiekamies rudenīgā oktobra pēcpusdienā, runājamies par to, kas jaunu ģimeni notur laukos un kā tā spēj izdzīvot.
Viņa apstiprina, ka laukos paradīzi atrast nevar, taču savs pievilkšanas spēks tiem ir. Ja ārā spīd saule, mājas pagalmā zied puķes un blakus ir vismīļākie cilvēki pasaulē, tad noskaņojums ir brīnišķīgs. “Vasarā laukos ir labi, lai gan tad ir visvairāk darba. Mani saista lauku plašums un patīk, ja var brīvi justies. Uz pilsētu es nevēlētos pārcelties,” laikrakstam stāsta Jana Kaktiņa.
Ar vīru Māri Jana iepazinusies pirms desmit gadiem, astoņus gadus viņi ir ģimene. Divus gadus dzīvojuši dzīvoklī. Abi ar bērniem -pirmklasnieku Kalvi, piecus gadus veco Unu un Leldi, kurai ir divi gadi, no pagājušā gada maija saimnieko vecās lauku mājās. Tās esot celtas 1901.gadā, to apkārtnē ir daudz avotu. Sākums bijis grūts – jāpierod pie neparastā miera un klusuma, jāapjauš, kādus darbus veikt vispirms, uzsākot jaunu dzīvi. Tomēr Jana nezvēr, ka iesakņojušies te uz visiem laikiem. Viņa zina, ka no dzīves var sagaidīt visu ko.
Kūti vispirms neceļ
“Šīs mājas vīrs ar vecākiem bija nopirkuši kolhoza laikos. Kad vīratēvs nomira, vīramāte nevēlējās viena te saimniekot, tāpēc mēs atnācām uz šejieni. Mana mamma daudz palīdzēja, arī vīramāte deva padomu, pārējo paveicām divatā ar vīru,” stāsta “Avotu” saimniece. Šajās mājās pirms tam dzīvojuši veci cilvēki, tāpēc senatnīguma auru tās glabā vēl šodien.
“Darba te ir daudz. Iekopām dārzu, uzcēlām lapeni. Vispirms vēlos sakopt mājas apkārtni, lai tā būtu skaista un pašiem patiktu te dzīvot,” saka Jana. Viņai īpaši patīk rūpēties par puķēm. Ieceru netrūkst, ko īstenot. Nākamgad plānots mājas remonts, arī pirts celtniecība, pēc tam būšot jādomā par saimniecības ēku atjaunošanu. Arī baseins šovasar palicis neierīkots. “Zemnieks jau vispirms uzceļ kūti, tad – pārējo, mums gan tā nav,” saka Jana.
Uz citurieni negāja
Jana nenožēlojot savu izvēli dzīvot laukos, tikai grūtākos brīžos mācot šaubas, vai tā bijusi pareiza. Tad palīdz apjausma, ka bērnu dēļ tas ir jādara. Viņiem tiek mācīts darba tikums, arī saimniekošanu Jana uzskata par savu darbu. Pavasarī Kaktiņu ģimenei bijis piedāvājums pārcelties uz lielu saimniecību citā rajonā, kur radu mājas palikušas bez saimnieces.
“Nesen bijām šeit atnākuši. Lai atkal ietu uz citu vietu? Vajag būt stipram, lai kaut ko tādu uzņemtos,” atklāj Jana. Jautāju, vai viņa ir stipra sieviete, uzņemdamās rūpes par “Avotiem” un to atjaunošanu. “Man raksturs ir. Protu sevi aizstāvēt. Neļaušu pāri darīt. Es pēc horoskopa esmu Vērsis, bet vīrs – Lauva. Mēs tā nikni abi ņemamies pa dzīvi. Ja vienam dūša ir saplakusi, tad otrs sapurina,” saka Jana.
Domā kādreiz mācīties
Janas dzimtā puse ir Ziemeru pagasts. Savulaik apguvusi audējas specialitāti, strādājusi tirdzniecībā, nevis izvēlētajā arodā. Mācījusies frizieru kursos, taču tajos gūtās zināšanas nav nācies izmantot. Jana nav atmetusi domu, ka kādreiz varētu neklātienē iegūt augstāko izglītību, cer pabeigt datorkursus un pašmācības ceļā apgūt grāmatvedību.
“Ienākumus gūstam no saimniecības. Vīrs strādā mežā,” apgalvo J.Kaktiņa. Kaktiņu ģimenei ir zemnieku saimniecība. Tā nav liela – pāris buļļi, cūkas un truši.
“Te nav tik daudz zemes, lai plašāk saimniekotu. Apmēram desmit hektārus nomājam Māriņkalnā. Ar piena lopkopību mēs nevēlamies nodarboties, tas nav izdevīgi,” bilst viņa. Ar tehniku saimniecība ir nodrošināta, šogad iegādājušies siena vālotāju.
“Kredītus mēs neņemam, iztiekam ar saviem līdzekļiem. Lauksaimniecības pakalpojumi no citiem nav jāpērk,” uzsver Jana. Ja būtu lielāka kūts, tad ganāmpulku palielinātu, taču tas pieder nākotnes plāniem.
Sēžas pie auto stūres
Janai patīk savs liktenis. Viņa tādu izvēlējusies vai arī tāds viņai ir nolikts. Jana nespēj dzīvot bez darba un atklāj, ka prot izrauties no nemitīgajiem pienākumiem. Tad viņa sēžas pie auto stūres un dodas uz pilsētu. Viņa apstiprina, ka lauku sievietei reti iznāk sevi palutināt, taču Jana par dzīves nebūšanām nemēdz kreņķēties. Pavaļoties visbiežāk var atļauties ziemā, lai gan arī vasarā ģimene cenšas kādus brīžus izmantot izklaidei. Visbiežāk kopā ar draugiem dodas nelielā ceļojumā pa Latviju.
Ziemassvētkos un Lieldienās tradicionāls ir brauciens uz atpūtas kompleksu “Lido”, bet 1.septembrī – ģimene kopīgi fotografējas fotosalonā.
“Ziemā ceru atpūsties. Mājās sēdētāji mēs neesam. Kādreiz uz kādu pasākumu aizbraucam divatā ar vīru, taču vajag kādu, kas pieskata bērnus,” bilst Jana. Viņas vaļasprieks ir rokdarbi, arī grāmatu lasīšana, taču tam pietrūkstot laika.
