Katru dienu, nedēļu un mēnesi mēs dzīvojam pārsteiguma gaidās. Priecājamies, ja pārsteigums ir patīkams, esam neapmierināti, ja tas ir netīkams.
Katru dienu, nedēļu un mēnesi mēs dzīvojam pārsteiguma gaidās. Priecājamies, ja pārsteigums ir patīkams, esam neapmierināti, ja tas ir netīkams.
Oktobris sagādājis pārsteigumu ne vienai vien mājražotājai vai mājražotājam, kas tagad nopūšas: “Ak, šī Eiropas Savienība ar tās prasībām!”
Šonedēļ Saeimas Tautsaimniecības komisija atbalstīja grozījumus Pārtikas aprites uzraudzības likumā. Tie noteiks kārtību, kādā būs atļauts ražot pārtiku mājas apstākļos.
Izrādās, ka turpmāk mājas apstākļos ražotu pārtiku varēs izplatīt tikai Latvijā. Pārtiku varēs ražot tikai no tādām izejvielām, kas iegūtas mājsaimniecībā un kas paredzētas tiešai tirdzniecībai jeb tirdzniecībai bez starpniekiem. Latvijā ir daudz mājražotāju, tāpēc prieks, ka varēsim novērtēt viņu veikumu. Neizpratne rodas par kaut ko citu. Ja jau visas izejvielas jāiegūst uz vietas mājsaimniecībā, tas nozīmē, ka visa pārtikas produkcija būs bez cukura, sāls, etiķa un citām garšvielām. Pagātnei pieder laiks, kad mūsu vecmāmiņas mājās stundām ilgi vārīja cukurbietes, lai iegūtu saldu sīrupu. Arī sāls raktuves diezin vai būs atrodamas pie katras mājas. Tas nozīmē, ka šos grozījumus visvairāk kārtējo reizi izjutīs pensionāri, kas jau tā skopos ienākumus papildina, pārdodot mājās vārīta ievārījuma burciņas, pašaudzētu garšvielu buntītes un citus ar mīlestību gatavotus labumus. Atvadas būs jāsaka arī krāšņo piparkūku cepējiem, jo diemžēl nezinu nevienu, kas melnos piparus audzē dobē pie mājas.
Viens ir apgalvot, ka grozījumi likumā ir ārkārtīgi būtiski, jo tie, lūk, mazināšot sociālo spriedzi laukos un zemniekiem būšot likumīgas iespējas kaut ko nopelnīt papildus. Zemniekiem tā būs papildu iespēja, bet tikai tiem, kas pārtiku ražo lielākā apjomā, nevis šo apjomu mēra dažās burkānu buntēs un burciņās.
Ierēdņi skaidro un brīdina, ka Eiropas Savienības izvirzītās sanitārās un higiēnas prasības pārtikas ražotājiem esot ārkārtīgi augstas. Kārtībai jābūt, piekrītu, bet nezinu, kā, piemēram, manas radinieces kaimiņiene, kas ir cienījama vecuma kundze spēs nodrošināt eiroapstākļus lauku mājā, kur vienmēr viss ir tīrs un sakopts, tikai virtuvē – klona grīda. Vai viņai atļaus pārdot krējumu? Kāds liktenis sagaida piemājas dārzos audzētās produkcijas realizētājus?
Saprotu, ja es kaimiņam vai paziņam pārdodu mājās gatavotu sieru, sviestu, sulu, pašceptu maizi vai ko citu, atbildu par šīs produkcijas kvalitāti. Diemžēl man līdz šim nav gadījies sastapt nevienu neapzinīgo. Esmu pārliecināta, ka tiem drīzāk piepulcējami no ārzemēm iesūtītie pārtikas produkti, kam dažkārt nav ne smaržas, ne garšas. Vieni vienīgi konservanti.
