“Esmu dzimusi brīvībai,” par sevi saka Alūksnes Preses apvienības veikala – kioska pārdevēja Līga Birzniece.
“Esmu dzimusi brīvībai,” par sevi saka Alūksnes Preses apvienības veikala – kioska pārdevēja Līga Birzniece. Viņai pieder arī šādi vārdi: “Viss sākas no šīs zemes, no saules lēkta, zilajām debesīm un miglā tītā apvāršņa.”
Ir daudz jautājumu, uz kuriem nespēju rast atbildes. Dzīve nav ritējusi kā pa diedziņu. Tagad saprotu, ka tas bijis vajadzīgs, lai atbrīvotu sevi no sārņiem. Lai mācītos grūtāko no mācībām – māku piedot. Tā ir dziļa iekšēja nepieciešamība – dzīvot saskaņā ar sevi un citiem cilvēkiem.
Manas tēva mājas ir Zeltiņos. Ģimenē augām trīs bērni, esmu vecākā. Arī tagad brīvdienās braucu uz turieni. Mammīte dzīvo tur, mums viņa ir kā durvju atslēga. Viņai spēka gadi jau ir aiz muguras, visu nepieciešamo paveicu kopā ar māsu. Skolas gadi pagāja Gaujienas internātskolā. Mammas māsas pierunāta, vēlāk aizgāju mācīties uz Naukšēniem, kur papildus šuvējas profesijai ieguvu arī vidusskolas izglītību. Tie bija četri ļoti skaisti gadi, atmiņās tajos patīk atgriezties.
Pēc tam sāku strādāt Alūksnes sadzīves pakalpojumu kombinātā, vispirms par šuvēju, tad par piegriezēju. Sevi par alūksnieti varu saukt kopš 1972.gada. 1977.gadā satiku savu nākamo vīru Māri. Pēc gada piedzima dēls Dainis, tad sagaidījām dēlu Andi. Profesijā nostrādāju septiņus gadus.
Pēc būtības esmu nemiera gars. Manī ir kaut kas tāds, kas prasa pēc pārmaiņām. Pat dzīvokli gadā reizi pārkārtoju!
Esmu dzimusi Čuskas gadā Lauvas zvaigznājā. Tas ir rets un interesants savienojums. Horoskopā rakstīts, ka šī zīme ir aktīva, bet ļoti nosvērta attiecībās. Ar vīru laulībā dzīvojam 27 gadus. Es viņu pieņemu tādu, kāds viņš ir. Lepnības dēļ ne vienu reizi vien nācies ciest, jo gluži uz “astes” neļauju kāpt, pasaku, ko domāju. Man piemīt samērā liela intuīcija. Tas kādreiz traucē, jo zinu, kas notiks. Nedrīkstu runāt dusmās. Pēc tam nožēloju, bet labot neko vairs nevar. Vārdam ir liels spēks. Izteiktie vārdi nekur nepazūd. Mēs neredzam, kur tie paliek, bet izteiktais rada procesu – ārdošu vai saistošu.
Būtu labi, ja vienmēr varētu pamosties tikai ar labām domām. Tas nav viegli izdarāms. Doma patiešām ir spēcīgs ierocis pret pašu vājībām. Tā neeksistē viena pati. Vai tā ir ietekmēšana vai iedvesma, bailes un aizvainojums, galējs izmisums – visa ikdiena atspoguļojas domās.
Pašiedvesma var ietekmēt mūsu dzīvi. Ar laiku saņemam to, par ko tiešām bijām pārliecināti, par ko domājām cerīgi. To pati esmu piedzīvojusi. Lūk, viens piemērs. Māsas meitiņa ļoti baidās no pērkona. Mums vajadzēja iet uz kapsētu sakopt kapus. Virs meža jau sabiezēja draudīgi mākoņi, kuri vēstīja par negaisu. Es visu ceļu atkārtoju, ka pērkona nebūs, mēs padarīsim iecerētos darbus. Tā arī notika – negaisa mākoņi izklīda. Vienmēr jau tā nepiepildās. Vajadzīgs liels gribasspēks un iekšēja koncentrēšanās. Ir cilvēki, kuri ar domu spēku dara lielus brīnumus.
Mans kredo: “Jebkurā gadījumā neiziet no “rāmjiem”!” Esmu iemācījusies valdīt pār sevi. Jānotiek kaut kam ļoti ārkārtējam, lai tas neizdotos. Saskarsmi ar cilvēkiem iemācījos, strādājot veikalos. Nu jau droši varu apgalvot, ka patīk sadarboties ar klientiem. Šī māka jau nerodas vienā dienā, tā nāk ar laiku. Tagadējais darbs man patīk, jo ir lieliska iespēja iepazīt jaunākos laikrakstus un žurnālus, varu ieteikt arī pircējiem. Ar pastāvīgajiem klientiem saprotamies bez vārdiem, viņi dod naudu, es pretī – laikrakstu vai žurnālu. Darbā es atpūšos no mājām. Visas problēmas aiziet sāņus, tā tas ir iegājies. Jūtos kā kaķis – met kā gribi – vienmēr uz četrām. Jebkurā situācijā esmu iemācījusies izgrozīties.
Ja es rakstītu grāmatu, tad tajā teiktu, lai cilvēki nebaidās sapņot, fantazēt par skaistām lietām. Katrs sapnis agrāk vai vēlāk piepildās. Tikai vajadzīga liela uzdrīkstēšanās un ticība labajam.
Sevi es varētu raksturot kā lauveni Elsu no Džojas Ādamsones grāmatas “Dzimusi brīvībai”. Tā man ir mīļa grāmata, to lasīju jaunībā, arī nesen tajā ieskatījos.
“Dzimusi brīvībai”. Kāpēc tieši tā sevi izjūtu? Tāpēc, ka es alkstu pēc patstāvības. Es vienmēr izdaru tā, kā es domāju. Es pieņemu cita viedokli, bet eju un daru to, ko pati esmu izlēmusi.
Savā ģimenē esmu vecākā, visas rūpes vairāk vai mazāk gūlušās uz maniem pleciem. Bija jābēdā par brāli, māsu, vēlāk par bērniem. To, kas ar mani ir noticis, nenožēloju. Katram posmam ir jāiziet cauri, lai izjustu dzīves garšu. Ja nebūtu bijis grūtību, tad šodien es justos garīgi tukšāka.
Uzskatu, ka nejaušību nav. Tās ceļā gadās ar zināmu nolūku. Ir iespēja izvēlēties – iet pa ceļa vidu vai arī no viena grāvja otrā. Spēks katram ielikts jau šūpulī. Zeme ir skola, kurā mēs mācāmies garīgi pilnveidoties. Spēks slēpjas lēnīgumā, pacietībā, piedošanā, mīlestībā. Ja ne šodien, tad rīt varam katrs sevī radīt gaismu. Ģimenē to mācos, tā pilnveidojos.
Ar laiku dzīves vērtības mainās. Par to, kas jaunībā bija traģēdija, tagad var pasmieties. Arī garīgās vērtības nākušas klāt. Sevi vairāk izvērtēju, tas palīdz saskatīt dzīves jēgu.
Man patīk daba. Sajūsminos par pilnmēnesi. Es divus gadus nostrādāju nakts maiņā. Naktī, sevišķi vasarā, labā laikā izgāju ārā pasēdēt uz sola. Tur es vēroju pilnmēnesi, sagaidīju saullēktus, no sirds izsmējos par kaķu “koncertiem”.
Visas atziņas esmu guvusi tikai no savas pieredzes. Citu stāstītā pieredze mani mudinājusi domāt un norādījusi izvēles tiesības. Sev un citiem “Alūksnes Ziņu” lasītājiem novēlu, lai ir spēks tikt galā ar to, ko iespējams mainīt. Lai ir izturība samierināties ar apstākļiem, kurus nevar ietekmēt. Un gudrība atšķirt vienu no otra!
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Līga Birzniece.
– Dzimusi: Zeltiņos.
– Izglītība: Gaujienas internātskola, Naukšēnu profesionāli tehniskā skola.
– Profesija: šuvēja.
– Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs – Māris, dēli – Dainis (26) un Andis (25).
– Strādā: Alūksnes preses apvienības kioskā – pārdevēja.
– Horoskops: Lauva.
– Vaļasprieks: darbs dārzā, grāmatu lasīšana, fotografēšana.
– Aizraušanās: pastaigas mēnesgaismā.
