Kad lopus nodevuši tepat, uz mājas sliekšņa apsēdušies runājāmies, viņš pats man stāstīja, ka ir Lindā iemīlējies, tad gan man nelikās, ka viņš padosies saprātam un viņu aizmirsīs.
“Kad lopus nodevuši tepat, uz mājas sliekšņa apsēdušies runājāmies, viņš pats man stāstīja, ka ir Lindā iemīlējies, tad gan man nelikās, ka viņš padosies saprātam un viņu aizmirsīs. Vispār jau viņš ir viens vella zellis, uzņēmības viņam arī netrūkst, gudrs, sava ceļa gājējs no laika gala, mātes bagātība arī nav viņu samaitājusi, kā ar vienu otru būtu noticis. Pats brāli atrada un sev visur līdzi izvilka. Man pat šķiet, ka Larisa tik tālu ar biznesu tika tāpēc, ka Kārlis bija kā mūžīgais dzinējspēks. Vai neatceries, kā viņa sākumā, kamēr to mantojumu nebija saņēmusi, par kalponi gāja, pa pasauli klīda, kamēr kopā ar bērniem pie kaimiņu Ezeriņa apmetās.”
“Jā, brīnumi jau ir tie likteņi, kas laikam gan visu pasauli groza. Meitu dzīvē es vairāk nemaisīšos, man pietiek jau ar to, kur netīši vainīga jūtos, ka Lindas laulība pajuka. Mātes patikšana vai nepatikšana jau kādreiz arī bez vārdiem nospēlē savu. Man tas Zigis nepatika jau no pirmās reizes, tā laulība pajuka, kaut es nekad uz šķiršanos Lindu nemudināju. Labi arī ir, ka izšķīrās tik ātri, kamēr vēl Karlīne maza un savā galviņā daudz ko nesaprot.”
“Kārlis patiesībā ir Karlīnei ļoti pieķēries, to es skaidri redzu, reizēm nevar saprast, kura viņam patīk labāk – māte vai meita. Kaut tik viņam pietiktu gudrības to Lindas sirdscietoksni ieņemt, kamēr nav par vēlu!”
“Ko tu ar to gribi teikt?” Dzidra vaicā, “vai tad ir kāds konkurents?”
“Viņa reiz pēc vienas slimnīcas ballītes vieglā vīna reibonī atzinās, ka viens dakteris kantējoties klāt, viņai gan vēl nopietni ne ar vienu negriboties saistīties, tomēr derot padomāt… Tādas tās lietas.” Pēc laiciņa viņš runā tālāk: “Kārlis arī būs bagāts, gudrs, uzņēmīgs, un, ja vēl iemīlējies? Skaties, tagad kam nekā nav, tas arī nekas nav. Drīz valdīs tikai nauda, un to dabū ne jau muļķis… Konkurences cīņa var iznākt ne pa jokam, un ne tikai Kārlim sirds lietās.”
“Tu arī esi tā izaudzis! Agrāk gan tev bija citi uzskati. Kad mēs fantazējām par savu nākotni, tad tu par to naudu tā nerunāji.”
“Dzīve ir izmācījusi noņemt tās rozā brilles. Mūžu dzīvo… Iesim nu pie miera, mana dārgā! Padomāsim turpmāk arī par savu labsajūtu un dzīvi. Ja mēs padosimies vecuma domām, tad tādi arī jutīsimies. Jābūt tā, kā tie Kanādas piecīši dzied: “Sekss ir labs, sekss ir labs, kā to paps un mamma dar”.”
“Ak tu, auša, vai tad man būs jāpaliek par tavu seksmašīnu, kaut gan… Ko mēs tagad lasām visādos žurnālos, būtu arī dzīvē jāpārbauda. Gudrības arī šinī jautājumā nekad nevar būt par daudz. Kādi mēs nezinīši daudzos mīlestības jautājumos bijām! Tagad citi laiki. Viss atļauts arī seksā, kauns reizēm pašai par sevi, ka daudz kas bijis nezināms… Tomēr mēs esam bijuši arī laimīgi, tādi jūtamies reizēm arī tagad.”
Ārā čabinās maigs lietiņš, daba atdzeras sen gaidīto lietus veldzi. Dālderkalns uzmet miglas sakšu, tā liekas balta un smaržīga. Debesis saplūdušas ar zemi un nav nekādu robežu, viss ir tik noslēpumains un pasakaini maigs.
Mieru, kas likās gandrīz bezgalīgs, pēkšņi iztraucē pagalmā iebraucošas automašīnas troksnis. Tā nevis iebrauc, bet iedrāžas. Jānis pielec kājās un, uzmetis pleciem tikai kreklu, steidzas raudzīt, kas ir tas trakais braucējs. Tā nevar triekties bez lielas vajadzības.
“Kārli!”viņš jau aiz durvīm runā, “kas tad tevi triec tādā laikā?”
Kārlis, vēl istabas slieksni nepārkāpis, satraucies un aizelsies, it kā būtu kājām skrējis, stāsta aizgūtnēm: “Mamma pie veikala laikam sadurta vai sašauta. Ātrie bija jau aizveduši, kad mēs ar Mārci piebraucām. Tā bija runāts, ka atbrauksim pretī. Jau pusceļā satikām ātros, kas varēja iedomāties, ka aizved viņu, es vēl noteicu, ka tie lec kā uz galu un… redz, kas ir noticis. Kā es līdz šejienei atbraucu, neatceros. Es nespēšu Andrejam tā pateikt, lai ir saudzīgāk. Varbūt jums, es domāju, jābrauc arī uz slimnīcu, varbūt asinis vajadzēs. Ja viņa nomirs… tas ir prātam neaptverami… Mārtiņš arī mašīnā visu laiku to vien skaita – nomirs, nomirs! Nevaru to runu apstādināt… Kas tie par cilvēkiem, kas tā var uzbrukt, par ko? Mēs tik labi dzīvojām, droši vien kāds aiz skaudības vai atriebības.
