Sēdot Alūksnes parkā uz soliņa un raugoties strūklaku spēlēs, es domāju par to, cik cilvēks ir savāda būtne.
Sēdot Alūksnes parkā uz soliņa un raugoties strūklaku spēlēs, es domāju par to, cik cilvēks ir savāda būtne.
Ļaudīm patīk, ka viņus paslavē, mīl un ievēro, bet cik bieži mēs pasakām paldies citiem? Vai mēs novērtējam otra padarīto darbu?
Dzīvojot tik skaistā pilsētā kā Alūksne, gribas smaidīt un pateikt paldies visiem, kas rūpējas par šo pilsētu.
Strūklaku un interesanto soliņu dēļ mūs apskauž pilsētas ciemiņi. Ielas ir tīras un zālieni nopļauti. Paldies, ka Pilsssalā ir apgaismojums. Cik jauki ir pastaigāties pils vecajā parkā! No viena apskates objekta paveras skaists skats uz nākamo un vilina doties tālāk parkā. Katrā gadalaikā tur zied citādākas puķes. Vai esat ievērojuši purenes pie dīķa, narcišu pļavu un savdabīgos ginka kokus? Man šķiet, ka daudzi alūksnieši pat nav aizgājuši līdz vecajam parkam. Žēl… Tieši rudenī Alūksne ir viskrāšņākā.
Lai pietiek spēka un izturības visiem, kas rūpējas par mūsu pilsētu! Jums darba vienmēr būs daudz.
