Šobrīd Latvijā populāra kļuvusi mūžizglītība.
Šobrīd Latvijā populāra kļuvusi mūžizglītība. Mācās tie, kam obligāto augstāko izglītību pieprasa darbavieta, mācās tie, kas baidās par nākotni un augstskolas diplomu uzskata par labu “aizmuguri”, mācās tie, kas no jauna vēlas izjust senaizmirsto lekciju burvību, uztraukumu un stresu eksāmenu laikā. Lielākā daļa cilvēku izmanto neklātienes studiju piedāvājumus un par izglītību maksā diezgan prāvu naudas summu. Par to, kāda ir studiju kvalitāte, skaļi nemēdz runāt. Vien zināms, ka “maksas” studenti sedz lielāko daļu augstskolas izdevumu, īpaši pirmkursnieki, kurus mācības sesiju laikā vēl nav nobiedējušas. To, ko pasniedzēji domā par šiem studentiem, auditorijās viņi noklusē, bet savstarpēji atļaujas pasmīnēt par šīs “naudas” izglītības neefektivitāti. Piemēram, “maksas” maģistranti, kas nezina pat pusi no bakalaura programmā apgūtā! Ja students maksā, tad pasniedzējam jābūt laipnam. Nežēlīgi, bet fakts.
To sapratīs ikviens, ka mēnesī divās, augstākais – četrās dienās (sestdienās) – iemācīties un apgūt programmu semestra laikā nav iespējams. Tātad studijas balstās uz individuālo darbu, studijām mājās, bibliotēkā, apmeklējot lektorus konsultāciju laikos. Konsultāciju laiki daudzās augstskolās gan ir darbdienās, tāpēc studētgribētājiem ārpus Rīgas rajona uz tām nokļūt ir praktiski neiespējami. Vārdu sakot, lai saņemtu kvalitatīvu izglītību (tiešām iemācītos un iegūtu vērtīgu informāciju, nevis par vairāk nekā 1000 latiem nopirktu diplomu), šajā gadījumā studentam ir jābūt milzīgai vēlmei un interesei strādāt individuāli. Tomēr, cik maz šādu cilvēku, kas pēc darba un ikdienas darbiem no sirds vēlas un spēj iedziļināties zinātnē.
Lai cik bēdīgi izklausītos, ir pazeminājusies izglītības vērtība. Ja to nevar iegūt ar prātu, tad to var nopirkt par naudu. Un par naudu var nopirkt vēl labāku diplomu. Agrāk, ja cilvēkam bija maģistra grāds, uz viņu skatījās kā attiecīgajā nozarē kompetentu cilvēku. Šobrīd sistēma ir tā sašķobījusies, ka daži bakalaura izglītību var iegūt augstskolā pēc divu gadu, citi – pēc piecu gadu studijām. Augstskolā var iestāties, pārrunājot ar pasniedzējiem motivāciju studēt vai aizpildot testu, jau pirms eksāmena zinot, ka esi uzņemts studentu rindās.
No vienas puses – tā ir atvērta iespēja visai sabiedrībai, arī es pati tos izmantoju. Tikai nesen pavēroju notiekošo no malas. Runāju ar izglītības jomā strādājošu cilvēku, kādēļ vidusskola, kurā ir ļoti labi mācību sasniegumi, nevēlas kļūt par Valsts ģimnāziju. Skan skaisti, bet dzirdēju pamatotu atbildi – lai izpildītu normas, skolā būtu jāuzņem noteikts skaits bērnu. Tas nozīmētu pieņemt arī tos, kam nav tik spožu zināšanu, tādējādi kristos sasniegumu līmenis. Taisnīgi. Nedaudz žēl, ka šis taisnīgums zudis citās mācību iestādēs.
