Izeju Alūksnes ielās, agrīno lapu birumu dabā nomaina zaļie paklāji ielas malā.
Izeju Alūksnes ielās, agrīno lapu birumu dabā nomaina zaļie paklāji ielas malā. Uzmanību piesaista sirmmāmiņa, kura, atspiezdamās uz nūjiņas, prātīgi virzās uz priekšu. Otrā rokā viņa nes dažādu krāsu ziedus. Visa māmulītes būtība saplūst ar ziedu dzīvinošo elpu. Priecīgi sarosos. Skat kā! Varbūt tik bēdīgi nemaz nav. Arī daba par mums ir apžēlojusies, atsūtījusi vasarīgas dienas.
Es domāju par mūsu tautu. Kādi vēji tai pūtuši pāri, kā tikai mūsu prāti nav grozīti, ar varu mīdīti, taču pastāvam. Tāpēc, ka aizvien ir kāda māmulīte, kura nav samalta liktens dzirnās, audzē ziedus un neļauj iegrimt bezcerībā. Neļauj sagumt zem nodokļu smaguma. Latvijas prece iziet apgrozībā. Par spīti visam, bērni apmeklē skolu, mācās dzimtajā valodā. Tas nekas, ja nepietiek audzēkņu, lai klases pilnībā nokomplektētu. Dzīve neapstājas. Bez lieka skaļuma tiek meklētas iespējas, kā uzlabot situāciju. Lai nu kā ar tālāko skološanos, pamatizglītību apgūs. Lai partijas savā starpā strīdas un sevi izceļ, lai jaunbagātnieki braukā lepnos un superīgos braucamajos. Lai taisa remontus pēc Eiropas paraugiem, lai atpūšas lepnākajos kūrortos. Nav liela māka izdzīvot ar lielu naudu.
Klūst priecīgi, ja, pārvarot dzīves negācijas, cilvēks paceļas pāri visam. Izdzīvosim! Par spīti visam! Kamēr vien kādā dobē augs puķes un tās ar mīļu smaidu nesīs māmulīte – mūsu tautas auklētāja.
