Ir cilvēki, kuri bēdu smagumu nogremdējuši sirds visdziļākajā stūrī, pasaulē iziet ar starojošu smaidu lūpās. Tāda ir arī alūksniete Anna Kampe.
Ir cilvēki, kuri bēdu smagumu nogremdējuši sirds visdziļākajā stūrī, pasaulē iziet ar starojošu smaidu lūpās. Tāda ir arī alūksniete Anna Kampe.
Viņa mani sagaida pagalmā un laipni vedina istabā. Anna pieklibo, taču nesūdzas, ka sāp ceļgals. Kaite ar dakteru palīdzību pamazām ejot projām, drīz viņa varēšot dancot kā sendienās. Arī dziedāt viņai patīkot, jau skolas laikā balsi iemēģinājusi. Sākumā mācījusies Majorskolā, vēlāk Karvā. Tur arī ar dziesmu saaugusi un palikusi draugos līdz pat šai dienai.
Anna stāsta, ka viņas dzimtas saknes meklējamas Jaunlaicenes pagastā. Tur vecākiem bijusi saimniecība. 1954.gadā pārcēlusies uz Alūksni, sākusi strādāt šūšanas cehā. Pirmajā un vienīgajā darbavietā pavadīti 42 gadi. Dejojusi deju kolektīvā, tur viņu nolūkojis nākamais vīrs Oļģerts Kampe.
“Pats no dancotājiem nebija, taču labi spēlēja akordeonu un skaisti dziedāja. 1958.gadā apprecējāmies. Vīrs piedalījās dziesmu svētkos Rīgā, es līdzi braukt nevarēju, jo vajadzēja auklēt mazos dēlēnus – Vidi un Valdi, tad gan mazliet kreņķējos,” atceras Anna.
Šajā dzīvoklī viņi dzīvo no kopdzīves pirmās dienas, te izauguši abi zēni, te siltumu glabā vīra pagatavotās mēbeles. “Oļģerts izmācījās par galdnieku. Tagad viņa roku darbs atgādina tos laikus, kad pats vēl staigāja pa šo istabu. Nu jau pieci gadi, kopš nav starp dzīvajiem,” skumīgākā tonī stāsta Anna.
Drīz viņas balsī ieskanas optimistiska nots. Viņa esot bagāta sieva – pieci mazbērni! Lūk, savā vecumā pat pie meitiņas tikusi. Anna sevī glabā dziļu traģēdiju. Gruzd un vēl ilgi gruzdēs vecākā dēla nelaime, kurš aizsaulē pavadījis dēlu un dzīvesbiedri. Tagad kā saules stariņš abiem palikusi 11 gadus vecā Diāna. Anna atnes fotogrāfiju un, tajā lūkodamās, ar īpašu maigumu balsī stāsta, ka mazmeitiņa mācīsies 5.klasē. Pamazām pērkot nepieciešamo skolai. Somu no Vācijas atvedusi un uzdāvinājusi kaimiņiene Laura, par to meitene priecājoties visvairāk. Abas līdz skolas laikam dzīvojot laukos pie Diānas tēva, pilsētas dzīvoklī Anna iegriežoties aplaistīt puķes un ievēdināt telpas.
“Te ir laba vieta, skola nav tālu, arī pie dakteriem viegli nokļūt,” priecājas Anna.
Viegli, kā rotaļādamās, viņa pārstāsta, kā citās vasarās gājusi ogās, laukos saimniekiem palīdzējusi sakņu dārzus ravēt. Par darbu samaksā saņēmusi gaļu, pienu, lieku grozu kartupeļus Šogad to neļaujot slimā kāja.
“Nekas, nekas, drīz “Brūklenājs” uz divām dienām brauks ekskursijā uz Igauniju, pamēģini tikai sāpēt!” Anna jokojot draud ceļgalam. Korī dziedot ilgi, nemaz nedomājot to pārtraukt. “Kaut uz vienas kājas, vienalga, aizlēkšu,” viņa smejas. Annai patīk dziesmas, kuras aizskar dvēseles stīgas. Patīk, ka diriģente Sarmīte Brīdaka prot atrast piemērotu repertuāru. Par to gandarītas esot arī pārējās kora dalībnieces.
Pamazām sarunas iegriežas par saimnieciskām problēmām – par malkas iegādi, par dzīvokļa remontu. Ar pensijas 62 latiem nekāda lielā rocība nesanāk, taču Anna spriež, ka bezdarbniekiem esot vēl grūtāk, ģimenēs, kurās vēl bērni skolojami, tiešām jābrīnoties, kā viņi savelkot kopā galus. Viņai par apkuri neesot jāmaksā, malku atvedot no laukiem, ziemā kā pirtī dzīvojot. Vienmēr par zālēm nebūšot jāmaksā, tad arī remontam atlicināšot.
“Grēks būtu teikt sliktu vārdu par savu tagadējo dzīvi. Katram savs krusts jānes – gribi vai negribi,” saka garā stiprā sieviete.
Viņa vienmēr ir ceļā, rūpīgi saposusies, smaidīga. Anna nedomā par sāpēm, kuras laiku pa laikam ielaužas dvēseles dzīlēs. Annas skats lūkojas nākotnē.
