Ikvienam vajag, lai būtu kāds, kuru sargāt un lutināt, par kuru rūpēties un kuru mīlēt. Tāpat mēs vēlamies, lai arī mūs kāds sargā, lutina un mīl. Bez tā nav iedomājama dzīve, tai nav jēgas.
Ikvienam vajag, lai būtu kāds, kuru sargāt un lutināt, par kuru rūpēties un kuru mīlēt. Tāpat mēs vēlamies, lai arī mūs kāds sargā, lutina un mīl. Bez tā nav iedomājama dzīve, tai nav jēgas. Neviens mani nespēs pārliecināt, ka cilvēks var iztikt bez visniecīgākajām mīļuma izpausmēm. Pat visstiprākajam “dzelzs vīram” vai “dzelzs lēdijai” būs patīkami dzirdēt siltus vārdus un sajust mīlestības pilnu skatienu. Caur mīlestību ir iespējams apjaust, kāpēc esi vajadzīgs kādam, kā arī cita cilvēka eksistences jēgu savā dzīvē. Mīlestība palīdz atklāties, tā ļauj daudz labāk iepazīt otru. Cilvēki, kas ir mīlestības varā, kļūst labāki, daudzi sevī atklāj līdz šim nepamanītas īpašības. Paulu Koelju ir teicis: “Mīlestība ir spēks, kas pārveido un uzlabo Pasaules dvēseli… Tie esam mēs, kas baro Pasaules dvēseli, un pasaule kļūst labāka vai sliktāka atkarībā no tā, kādi būsim mēs. Un te parādās mīlestības spēka lielā nozīme. Jo iemīlējušies mēs vienmēr cenšamies būt labāki nekā esam.”
Kā atnāk mīlestība? Katram pārim par šo lielo notikumu būs savs stāsts – kādam varbūt pavisam ikdienišķs, citam neierastāks, bet viņiem visiem līdz pat mūža galam sirds sāks pukstēt straujāk, atceroties iepazīšanās un mīlestības pumpura plaukšanas laiku. Mīlestībai nevajag nekādu iemeslu, tā apciemo mirklī, kad cilvēkam tas ir visvairāk nepieciešams.
Daudzu cilvēku mīlestības stāsts sākas ar aizraušanos, iespējams, pat ar aklu pieķeršanos, varbūt pat apmātību. Akli iemīlējies cilvēks spēj domāt tikai par mīlamo personu. Aizraušanās ir jauks laiks, tajā piedzīvo daudz skaistu brīžu, tomēr tā vēl nav mīlestība. Ir dzirdēti daudzi mīlas stāsti, kas tiešām sākas ar aizraušanos, tomēr turpinās ilgā un laimīgā kopdzīvē, bet tikpat daudz, varbūt pat vēl vairāk, ir stāstu par cilvēkiem, kas kādudien atklāj, ka romantiskās aizraušanās jūtas ir izgaisušas, ka otrs cilvēks ir pārāk idealizēts un attiecībās ir daudz trūkumu, kurus līdz šim aklās pieķeršanās dēļ nebija iespējams pamanīt.
Patiesu mīlestību pārbauda laiks, kad katram jānosaka, vai iemīlēšanās nav pārejoša, vai spēj dalīties ar otru gan priekos, gan bēdās un upurēties otra labā, vai māk sadzīvot ar mīļoto, pieņemot ne vien labās īpašības, bet arī trūkumus. Patiesa mīlestība nāk lēnām un pakāpeniski, klusiem soļiem piezogoties un iekarojot katru sirds stūrīti un katru nervu šūniņu. Divu cilvēku sirdis pamazām sāk pukstēt vienā ritmā, viņu acu skatieni sāk raudzīties vienā virzienā. Ja blakus nav mīļotā cilvēka, viss apkārt nešķiet pat ne uz pusi tik pievilcīgs, kā tad, kad var dalīties ar otru. Bez mīlestības cilvēka sapņiem zūd jēga. Mīlestība spēj sagraut cilvēku, bet tā spēj arī likt cilvēkam sākt dzīvi no jauna. Lai arī mīlestība bieži vien nodara sāpes, uz mirkli paceļot cilvēku līdz šim nebijušos augstumos un pēc brīža liekot visam skaistajam sabirzt smalkās lauskās, tā pierāda, ka esam dzīvi, spējam just, ticēt un saprast!
