– Tak ko jūs viņā klausāties! – večuks izsaucās, gandrīz vai aizvainots. Nu arī policists aizsvilās. – Vai jūs varat pateikt man kā cilvēks – kad te ir iegriezies kāds svešs vīrietis?
28.
– Tak ko jūs viņā klausāties! – večuks izsaucās, gandrīz vai aizvainots. Nu arī policists aizsvilās.
– Vai jūs varat pateikt man kā cilvēks – kad te ir iegriezies kāds svešs vīrietis? Ne jau man tas vajadzīgs. Par jūsu un jūsu sievas veselību tagad ir runa! – viņš izsaucās.
– Apžēliņ, vai tad man jums kas slēpjams! Bija te pirms kāda laika, nudien neatceros, cik sen atpakaļ, viens tāds dieva dots cilvēciņš ne no mūsu puses ieklīdis. Padzīvoja pie mums kādas divas nedēļas vai varbūt mazliet ilgāk. Es viņu no sava labuma baroju, sieva veļu pamazgāja. Par to viņš mums malciņu paskaldīja, sieniņu pakrāva. Tagad ir tik grūti laiki, ka šāda savstarpēja izpalīdzēšana nav aizliegta. Vismaz es tā domāju, – večuks nobeidza un vēlreiz dusmīgi nošņauca degunu, it kā tā no sava aizvainojuma atbrīvoties gribēdams.
– Ar to arī vajadzēja sākt, nevis kavēt man laiku ar niekiem, – Leščinskis dusmīgi aizrādīja un iešņāpa bloknotā: “Puriņi. Pirms mēneša vai diviem!”. Tad strupi noprasīja:
– Ko vēl varat par to cilvēku pastāstīt? Vai viņš klepoja? Spļāva asinis? Varbūt jutās saguris, savārdzis?
– Nu jūs gan mani izprašņājat kā kādu dakteri, – pasmējās večuks.
– Klepot klepoja gan, bet par tām asinīm… Nezinu. Es nudien tā netiku viņu vērojis.
Leščinskis aicinoši pamāja ar roku, iesēdās mašīnā un sāka rakstīt paskaidrojumu. Večuks lēnā garā piečāpoja pie automašīnas. Ar roku uz durvīm atbalstījies, viņš vēroja, ko policists raksta.
– Pārlasiet un parakstieties, – Leščinskis teica, kad protokols bija gatavs.
– Ko nu tur daudz lasīt. Viss jau tā ir, kā jūs rakstāt, – Puriņš nokāsējās un saņēma pildspalvu izdilušajos pirkstos. Novietojis papīru uz mašīnas kapota, viņš ļoti rūpīgi parakstījās.
– Mīļais cilvēk, tavā paša labā lūdzu: negaidi nu ne dienas, bet jau šodien pat abi ar sievu aizstaigājiet pie daktera, – teica Leščinskis, večuka pasniegto lapu saņemdams un dokumentu mapē noglabādams.
– Ko nu, vai nu mēs mazie bērni, – atmeta ar roku Puriņtēvs. No skeptiskā smīna nekļuva skaidrs, vai viņš tiešām izpratis mirkļa nopietnību, vai arī visgudri smīn par naiva policista nepamatoto satraukumu.
Ierūcās motors. Pa sauso ceļu automašīna viegli izripoja no “Puriņu” pagalma. Gluži nepareizā toņkārtā kādu melodiju dungodams, Leščinskis nogriezās pagasta centra virzienā. Nākamā pārbaudes vieta viņa sarakstā bija septītais dzīvoklis daudzdzīvokļu mājā numur trīs, kur lielākas un mazākas iedzeršanas gadījās bieži.
Tomēr šoreiz Leščinski gaidīja vilšanās. Nosmulētās dzīvokļa durvis bija slēgtas, un pat vienmēr visu zinošā lejas kaimiņiene Vilku Alīde nevarēja pateikt, kur Trofimovi ar saviem trim bērniem un dzērāju varzu palikuši.
Velti izklaudzinājies un izsaucies, Leščinskis izgāja nobradātajā un bangu bangās izbrauktajā mājas pagalmā.
