Šodien man būtu jāraksta un jums būtu jālasa priecīgi vārdi. Valsts teju svinēs 85 gadu jubileju un tieši 18.novembrī, gribi to vai ne, prātā un, es ļoti ceru, arī sirdī, skan skaisti vārdi – brīvība un neatkarība.
Šodien man būtu jāraksta un jums būtu jālasa priecīgi vārdi. Valsts teju svinēs 85 gadu jubileju un tieši 18.novembrī, gribi to vai ne, prātā un, es ļoti ceru, arī sirdī, skan skaisti vārdi – brīvība un neatkarība. Tomēr man nemaz negribas rakstīt priecīgi. Vismaz ne šoreiz.
Kas ir valsts mūžs? Tas nav nekas mistisks vai pārdabisks. Tāpēc, ka tas ir mūsu mūžs un mūsu dzīve. Katrs mēs veidojam vienu lielu tēlu – Latviju, kurai, pēc cilvēkam gadiem rēķinot, vajadzētu būt jaukas sirmmāmiņas vecumā ar gaišu seju, baltu lakatiņu un labām domām. Ja pašķetina atpakaļ visu sirmmāmiņas dzīvi, šķiet, ka sāpju un pazemojuma stundu tur bijis vairāk. Tāda nemitīga lēkāšana, starp laimīgiem “urrā” saucieniem un krišanu panikā. Starp nemitīgu lidojumu skaistās ilūzijās un melno, gaužām rūgto ikdienu. Cilvēki šūpojas šajās nemitīgajās, straujajās šūpolēs un baidās no tām izkrist. Jo, godīgi runājot, mēs visi šodien baidāmies kļūt lieki, nevajadzīgi, nespējīgi, slimi. Izrādās, ka Latvijai šādus cilvēkus nevajag. Bet varbūt, ka nevis Latvijai, bet visai pasaulei?
Tāpēc man šoreiz, domājot par Latviju, gribas pateikt, cik ļoti sirds dziļumos ir ievainoti iedzīvotāji. Ja arī cilvēks ir fiziski vesels, ievainotas ir viņa domas, sapņi un ideāli. Mātes plaucē bērnus verdošā ūdenī, sit, kamēr bērns nomirst. Liepājā nesen bijis gadījums, kad sieviete dzemdējusi bērnu slimnīcā, uzdevusies par nereālu personu un pēc dzemdībām aizbēgusi, atstājot bērnu slimnīcā.
Man ļoti gribas runāt par tiem, kam 18.novembrī nebūs māju, pie kā mastā pacelt sarkanbaltsarkano karogu, kuri klīdīs gar atkritumu konteineriem un sildīsies drēgnajos daudzdzīvokļu koridoros. Es gribu rakstīt par slimo puisīti, kam vajag apmēram 600 latus operācijai, lai varētu dzīvot, lai arī viņš varētu arī pēc gadu desmitiem svinēt Latvijas neatkarības pasludināšanas dienu. Par vientuļajiem cilvēkiem, slimajiem pensionāriem, kuri ar trīcošu roku vecajā maciņā meklē santīmus, lai nopirktu… nē, ne jau maizīti, bet sveci. Lai tā 18.novembrī degtu viņa mājas logā. Es gribu rakstīt arī par tiem nelaimīgajiem, jā, nelaimīgajiem, kam visa ir pārlieku daudz, tikai pietrūcis cilvēcības.
Man gribas rakstīt par krāšņajiem 18. novembra salūtiem. Par tiem cilvēkiem, kas stāvēs zem šī krītošā krāsainā raķešu lietus. Būtībā – zem skaista naudas lietus, kas dara priecīgu tikai uz mirkli. Tikai uz dažām minūtēm. Tomēr, kas zina, varbūt vērts iemirdzēties debesīm kaut uz dažām sekundēm, lai cilvēks būtu laimīgs. Lai būtu sajūta, ka svētki ir ne tikai Latvijai, bet man.
