Reformas dēļ neviens bez skolas nav palicis

Rit otrais mēnesis kopš vērienīgās skolu reformas Gaujienas pagastā, kur trīs izglītības iestāžu, Gaujienas pamatskolas, Ojāra Vācieša Gaujienas pamatskolas un Gaujienas mūzikas un mākslas skolas, vietā izveidoja vienu – Ojāra Vācieša Gaujienas vispārizglītojošo un mākslu pamatskolu. Noskaņojums Gaujienā ir labs, ar jauno situāciju skolēni, pedagogi un vecāki ir apraduši, un galvenais – mācību procesu pārmaiņas nav ietekmējušas.

Jāatgādina, ka skolu tīkla sakārtošana Gaujienā notika arī iepriekš. Pirms četriem gadiem divos bijušās internātskolas korpusos izvietoja četras izglītības iestādes – Ojāra Vācieša vārdā nosaukto pamatskolu, kas teju simts gadus atradās Gaujienas pilī, Mūzikas un mākslas skolu, pirmsskolas izglītības iestādi “Taurenītis” un Gaujienas pamatskolu, kur mācījās speciālo programmu bērni. Šoreiz visas iestādes apvienoja jaunā skolā, bet telpas jāmaina nebija. Pārmaiņas visvairāk skāra Gaujienas pamatskolas bērnus, kuri mācījās speciālajās programmās, jo visas programmas jaunajā skolās neīsteno, līdz ar to bija jāmeklē cita skola, kur mācīties, un no darba nācās aiziet vairākiem pedagogiem. Likvidēja arī Gaujienas Mūzikas un mākslas skolu, bet programmas mūzikā un mākslā var apgūt jaunās skolas paspārnē. Jauna ir arī skolas direktore – Līga Prazņicāne. Abu pamatskolu iepriekšējās direktores skolā nestrādā, bet Mūzikas un mākslas skolas direktore Ilze Dāve darbu turpina kā direktores vietniece mākslas un mūzikas jomā.

Darbs nav apstājies

L. Prazņicāne teic, ka darbs skolā notiek un pārmaiņu dēļ nekas nav apstājies. “Neviens bērns bez skolas nav palicis, un bērni, kuri nevarēja vairs turpināt mācīties Gaujienā, to turpina darīt Palsas pamatskolā, kur ir nepieciešamās izglītības programmas. Iepriekš Gaujienas pamatskola realizēja vairāk speciālo programmu, bet jaunajā skolā ir tikai divas – speciālā izglītības programma bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem (58. kods) un speciālā izglītības programma izglītojamiem ar mācīšanās traucējumiem (56. kods). Jāpiebilst gan, ka sarunas ar vecākiem, kuru bērni nevarēs turpināt mācīties jaunajā skolā, notika pavasarī, kad šī skola nemaz vēl nebija nodibināta, līdz ar to šo darbu izdarīja nu jau likvidētās Gaujienas pamatskolas direktore Vita Andersone,” stāsta direktore un neslēpj, ka mācību gada sākumā ļoti daudz laika aizņēmusi dokumentācijas sakārtošana. “Iestāde ir jauna, tādēļ darāmā bija daudz. Tomēr skolotāji savu darbu zina un mācības notiek. Vien klasēs, kur ir integrēti speciālās izglītības programmas bērni ar garīgās attīstības traucējumiem (58. kods), mācības notiek nedaudz citādāk un skolotājiem jāgatavojas vairāk,” stāsta L. Prazņicāne.

Skolā ir trīs klases, 2, 4. un 5., kurās nepieciešams mācīt programmu, kas piemērota audzēkņiem ar garīgās attīstības traucējumiem (58. kods), un šie bērni integrēti klašu kolektīvos, bet divi 8. klases un divi 9. klases jaunieši apvienoti kopā un mācās atsevišķi, nevis integrēti. Tā izlemts, lai šiem audzēkņiem būtu vieglāk apgūt vielu un skolu beigtu tā, kā bija sākuši, – mācoties atsevišķi. Skolā īsteno arī speciālo izglītības programmu izglītojamiem ar mācīšanās traucējumiem (56. kods). “Skolotāji zina, kā strādāt, un ir sagatavoti mācību priekšmetu plāni. Jā, klasēs, kur ir 58. koda bērni, skolotājam jāgatavojas stundai dubultā. Nenoliedzami, tas ir izaicinājums, bet visi ir gatavi strādāt un pilnveidot savas zināšanas. Skolotājiem ir arī atbalsts, piemēram, septembrī vairākas reizes skolā viesojās Smiltenes novada izglītības pārvaldes iekļaujošās izglītības speciāliste, kura individuāli ar katru skolotāju izrunāja, kā strādāt, lai rezultāti būtu pēc iespējas labāki,” saka L. Prazņicāne. Vienlaikus viņa norāda, ka pedagogu šobrīd pietiek un nevienā mācību priekšmetā skolotāju netrūkst. Tā gan varētu nebūt vienmēr, jo vairāki pedagogi ir pirmspensijas vecumā. “Kā jau vairums izglītības iestādēs, arī mums trūkst atbalsta personāla – sociālā pedagoga, logopēda un psihologa. Lai gan regulāru atbalstu mūsu bērniem sniedz Smiltenes novada Izglītības pārvaldes logopēde, tomēr nepieciešamība ir daudz lielāka,” norāda direktore.

Telpu visam pietiek

Arī telpu pietiek – skolai ir divi korpusi, kas ir savienoti. Vienam korpusam ir trīs stāvi, otram – četri. “Par telpu trūkumu pilnīgi noteikti nevaram sūdzēties, brīvās telpas plānojam vērtīgi un saturīgi piepildīt. Skolotājiem strādāt ir ērti, jo ir variantu iespējas, – var strādāt lielākā vai mazākā telpā, atkarībā no skolēnu skaita. Jāteic gan, ka skolas konstrukcija ir ļoti sarežģīta, vismaz man kā jaunam darbiniekam tā liekas. Esmu bijusi pilnīgi visās telpās, lai saprastu to stāvokli un meklētu varbūt kādu citu pielietojumu. Piemēram, internāta ēkā, kurai ir četri stāvi, brīvas telpas ir vien pirmajā stāvā, 2. stāvā ir internāts, 3. stāvā pirmsskolas grupiņas, bet 4. stāvs nodots mūzikas un mākslas programmu pārziņā. Esam kolektīvā runājuši par to, kā skolēnus varētu nodarbināt garajos starpbrīžos, arī pēc mācību stundām, ja neapmeklē pagarinātās dienas grupu, un viena iespēja ir izveidot telpas brīvajam laikam. Vēl jo vairāk tādēļ, ka iekšējās kārtības noteikumi liedz skolā izmantot mobilos telefonus, ja vien tas nav vajadzīgs mācību procesam. Pašiem reizēm ir grūti atrast sev nodarbi, tādēļ brīvo laiku ārpus mācībām saturīgi varētu pavadīt speciāli ierīkotās un aprīkotās telpās,” stāsta L. Prazņicāne.

Direktore nenoliedz, ka diskusijas varētu būt arī par internāta telpām, kur šobrīd uzturas maz bērnu. Tomēr viņa pieļauj, ka situācija varētu mainīties, iestājoties tumšajam rudenim un ziemai. “Bērnus autobuss ne vienmēr pieved tieši pie mājas durvīm, un ceļš jāturpina kājām. Vecāku sapulcēs esam par to runājuši, tādēļ bērnu skaits internātā varētu palielināties. Esmu dzirdējusi, ka vēlas pārtraukt mācības mūzikas un mākslas programmās, jo vakaros vēlu tiek mājās. Viens no variantiem ir palikšana internātā. Katrā ziņā otrā stāva telpas ir atstātas internātam un šobrīd neko mainīt neplānojam. Internāta telpas vasaras sezonā izmanto nometnēm. Ja nākotnē pašvaldība lems par internāta likvidēšanu, tad šīs telpas paliks tukšas. Kas tādā gadījumā notiktu tālāk, meklētu īrniekus, kurinātu vai nekurinātu, ir pāragri spiest,” stāsta skolas direktore. Savukārt otrā korpusā notiek mācību process, ir ēdnīca, sporta zāle, ģērbtuves, arī noliktava. L. Prazņicāne teic, ka ēku stāvoklis ir labs un steidzami darāmu darbu nav. “Protams, ir labi izremontētas telpas un tādas, kur tas vēl nav izdarīts, bet tās nav klašu telpas,” saka direktore.

Spēcīgas tradīcijas

Direktore neslēpj, ka sākotnēji bija grūti saprast telpu izkārtojumu un došanās no viena korpusa uz otru bija pamatīgs treniņš. “Kad man augustā jautāja, kā es jūtos kā jaunā direktore, smejoties atbildēju, ka staigāju pa skolu gan pa dienu, gan naktīs. Vakarā, jau esot mājās, joprojām biju domās Gaujienā. Tagad varu teikt, ka jūtos piederīga šai skolai. Protams, jebkurš sākums ir grūts, un arī man pirmajā mēnesī darbā nācās pavadīt vairāk laika, nekā vajadzētu. Gaujienas skolā jūtos labi! Lai arī neesmu gaujieniete un neesmu Gaujienā ne mācījusies, ne strādājusi iepriekš, jūtos pieņemta. Darbinieki ir atsaucīgi un gatavi palīdzēt, ieteikt labāko risinājumu. Man kā jaunai skolas direktorei sākt strādāt bija viegli. Kolektīva atbalsts ir ļoti svarīgs, un man tāds ir,” saka izglītības iestādes vadītāja un norāda, ka skolas kolektīvs ir ļoti saliedēts ar spēcīgām tradīcijām.

“Skolas aiziešana no pils ēkas iepriekšējā reformā gaujieniešiem sāpēja daudz vairāk kā šobrīd veiktās pārmaiņas. Par to liecina pasākumi, kuri joprojām notiek pils ēkā, piemēram, skolai ir tradīcija, sākoties jaunajam mācību gadam, satikties svētku pasākumā esošajiem un bijušajiem skolotājiem, arī tehniskajiem darbiniekiem, un šis pasākums vienmēr notiek pils zālē. Pils durvis ir atvērtas sabiedrībai, un tas ir labi, tomēr ir bažas, ka tas tā varētu nebūt vienmēr, ja pils nonāks privātpersonas rokās. Pils bija svarīga un ir svarīga vēl tagad,” teic L. Prazņicāne.

Trapene – kā atspēriens

Savas darba gaitas pedagoģijā L. Prazņicāne uzsāka 2013. gadā kā pirmsskolas skolotāja Trapenes sākumskolā, 2022. gadā – kļūstot par sākumskolas direktori. “Būt skolotājam ir pavisam kaut kas cits, kā būt direktoram, un jāteic, ka šobrīd vairāk sevi sajūtu kā direktori. Ja kāds man pirms pieciem gadiem teiktu, ka būšu direktore, neticētu un pasmietos par šādu vīziju. Tobrīd vēl nezināju, ka būšu direktore Trapenē, kur nu vēl Gaujienā. Tomēr, tieši strādājot par skolas direktori Trapenē, guvu ļoti vērtīgu pieredzi, kas man palīdz būtu direktorei tagad. Lai arī tas bija tikai gads, tas bija ļoti vērtīgs laiks. Protams, esmu augusi un sākumā man bija ļoti daudz nezināmā, mācījos un apguvu jaunas lietas. Turklāt Trapenē man nebija palīgu, piemēram, lietveža, bet šeit, Gaujienā, ir atbalsta komanda, kas palīdz, un to ļoti novērtēju. Piemēram, lietveža darbu iepriekš veicu es pati, līdz ar to šobrīd man ir viegli sadarboties ar lietvedi Gaujienas skolā. Esmu iepazinusi darbiniekus citās novada skolās, izglītības nozarē un varu teikt, ka esmu savējā. Pazīstu es un pazīst mani. Darbs kā direktorei Trapenē nebija viegls, bet tas bija labs un vērtīgs starts šodienas darbam,” stāsta direktore.

Trapenē joprojām ir Ojāra Vācieša Gaujienas pamatskolas programmu realizācijas vieta un teju katru darba dienas rītu L. Prazņicāne sāk tieši Trapenes skolā, bet pēc tam dodas uz Gaujienu. “Kāda direktore es esmu? Esmu labsirdīga un vienlaikus stingra. Trapenē kādreiz strādāju par pirmsskolas skolotāju, tādēļ bērniem esmu zināma un viņi pat varbūt neuztver mani kā direktori. Savādāk ir Gaujienas skolā, jo te atšķirībā no Trapenes, kur mācās tikai sākumskolas posmu, ir vecāki bērni, kuri reizēm sastrādā kādas nerātnības. Pārrunas jau ir bijušas, un tādās reizēs man ir jābūt stingrai. Ja ir būtiski pārkāpumi, nedrīkst paglaudīt galvu, kārtībai ir jābūt. Direktores darbs nav tikai kārtot dokumentāciju vai saimnieciskas lietas, bet vadīt skolu visās jomās, tostarp, tikt galā ar bērniem,” saka direktore.

ILZE DĀVE, direktores vietniece mākslas un mūzikas jomā, likvidētās Gaujienas Mūzikas un mākslas skolas direktore: “Lai arī psiholoģiski bijām gatavi pārmaiņām, tomēr jebkuras pārmaiņas rada trauksmi un bažas par nākotni. Lai arī Gaujienas Mūzikas un mākslas skola, kas bija dibināta pirms 24 gadiem, ir likvidēta, esmu priecīga, ka bērni Gaujienā turpina apgūt mūziku un mākslu. Lai arī veidots ir savādāks, tomēr izglītošanas process notiek, un tas ir pats galvenais. Apvienošana darbu netraucē, turpinām savu darbu, kā ierasts, un nav nekādu ierobežojumu. Bērnu skaits nemainījās, arī pedagogu sastāvs ir tāds, kā bija. Jau iepriekš atradāmies zem viena jumta un sadarbība, dažādi saskaņojumi notika arī iepriekš. Protams, ir nianses, kas atšķiras vispārizglītojošai skolai ar profesionālo ievirzi, tādēļ ļoti daudz ar direktori runājam, kā notiek, piemēram, mērķdotāciju sadale un kāda ir mācību sistēma kopumā. Protams, šis ir turpinājums, nevis pilnīgi jauns sākums, tādēļ turpināsim uzturēt tradīcijas, piemēram, septembrī noslēdzām mākslas konkursu. Arī Vītolsvētki un nometne “Vītolēni” nenoliedzami nākamvasar notiks, vien organizēšanā iesaistīsies jaunā skola, nevis Mūzikas un mākslas skola. Jāteic, ka mūzikas un mākslas skolu pievienošana vispārizglītojošajām skolām nav nekas jauns un Latvijā ir vairāki veiksmīgi piemēri – Dzērbenē, Berģos, Rundālē, Inešos. Neesam īpaši un unikāli. Man nav bažu, ka mūzika un māksla izzudīs. Kamēr mēs paši kultūru uzturēsim, tikmēr būs arī bērni, kuri vēlēsies apgūt mūziku un mākslu.”

+ 7