Ja šodien jautātu, cik Ukrainas civiliedzīvotāju, bēgot no Krievijas sāktā kara, patlaban uzturas Latvijā, tad precīzu informāciju par to nav iespējams atrast. Pēc Fizisko personu reģistra datiem, Latvijā esot vairāk nekā 40 tūkstoši Ukrainas civiliedzīvotāju, bet Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda ko citu – šogad Latvijā dzīvo 25 650 Ukrainas civiliedzīvotāji, kuriem piešķirts pagaidu aizsardzības statuss. Iepriekšējā – 2023. – gadā šādu cilvēku skaits bijis 23 537. Arī domnīcas „Sabiedriskās politikas centrs Providus” direktore un pētniece Iveta Kažoka nesen Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēdē, iepazīstinot ar pētījumu ”Ukrainas bēgļi Latvijā: pieejamie dati, pieredze un sabiedrības attieksme”, vērsa uzmanību uz to, ka joprojām neesot skaidrs, cik Ukrainas civiliedzīvotāju Latvijā kopumā uzturas. “Informācijas trūkums par Latvijā dzīvojošo Ukrainas civiliedzīvotāju skaitu, pirmkārt, apgrūtina Ukrainas civiliedzīvotājiem noteikto pakalpojumu apjoma un tiem nepieciešamo resursu plānošanu; otrkārt – apgrūtina un sniedz maldinošu vērtējumu par Ukrainas civiliedzīvotāju proporcionālo iesaisti dažādos sociālekonomiskajos procesos,” secina pētnieki.

Ne tikai cilvēku skaits ir uzmanības vērts – mūsu valsts institūcijām trūkst sapratnes par to, kas vispār notiek ar Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijā. “Trūkst vienviet apkopotas informācijas par ukraiņu dzīvi Latvijā. Piemēram, nav zināms tas, cik tad ir tādu Ukrainas bērnu un jauniešu, kuri neapmeklē mūsu valsts izglītības iestādes,” saka Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs Raimonds Bergmanis (ZZS). Viņš uzskata, ka būtu jānosaka viena atbildīgā institūcija, kas uzņemtos koordinējošo funkciju un varētu piedāvāt risinājumus valdībai un Saeimai.

Nozīmīga daļa ukraiņu ir izvēlējušies apmesties ne tikai Rīgā un Pierīgā, bet arī Latgalē. Iekšlietu ministrijas “Latvijas Avīzei” sniegtā informācija rāda, ka, piemēram, Ludzas novadā dzīvojot 921 Ukrainas iedzīvotājs. Kā viņi tur jūtas: vai ir iedzīvojušies, vai iemācījušies latviešu valodu? Vai varbūt ir atraduši Latgalē tikai īslaicīgu pieturas punktu ceļā uz citām Eiropas valstīm? “Latvijas Avīze” devās uz Ludzas novadu.

Grib studēt Latvijā

Ludzas 2. vidusskola pagājušajā mācību gadā uzņēma 26 ukraiņu skolēnus, bet patlaban mācības turpina tikai 14 no viņiem. Pārējie pārcēlušies uz Rīgu vai aizbraukuši uz turīgākām valstīm.

“Ar tiem, kuri vēlas mācīties, viss ir kārtībā. Diemžēl daži Ukrainas jaunieši ir tādi, kuriem ne īpaši patīk mācīties. Viņiem ir grūtības ne tikai ar latviešu valodu, bet ar visiem mācību priekšmetiem. Kaut gan skolas vadība ieteica, ka visiem, lai integrētos Latvijas sabiedrībā, vajadzētu mācīties tikai mūsu valsts mācību iestādēs, tomēr daļa, es domāju, attālināti mācās arī Ukrainā. Bet kopumā viņi šeit jūtas droši,” stāsta Ludzas 2. vidusskolas direktore Zinaīda Buliga.

Direktore ikdienā tiekas arī ar skolēnu vecākiem un zina, ka ir vecāki, kuri cenšas iedzīvoties Ludzas sabiedrībā, mācoties latviešu valodu kursos un cenšoties sazināties ar direktori latviski, bet ir arī tādi, kuri neko nesaprotot un runājot tikai krieviski.

Skolā satieku 12. klases skolnieku Ruslanu Itkinu, kurš jau ieguvis vidējo izglītību Ukrainā, jo tur jāmācās gadu mazāk nekā Latvijā, un cer sekmīgi nokārtot centralizētos vidusskolas eksāmenus arī Latvijā. Ruslans man latviski cenšas stāstīt, ka vienu īsu brīdi mācījies latviešu valodas kursos Ludzā, taču neesot paticis tas, kā pasniedzējs māca valodu. Kursi viņam tikpat kā neko neesot devuši, tāpēc Ruslans nolēmis mācības pārtraukt. Viņš no savas dzimtās Dnipro pilsētas uz Ludzu pārcēlies 2022. gada rudenī, bet iepriekš šad un tad braucis ciemos pie savas radinieces, kura šeit dzīvojot jau ilgus gadus. Pamazām ielauzījies latviešu valodā. Papildinājis savas zināšanas, skatoties latviešu filmas, klausoties televīzijas raidījumus un lasot grāmatas. “Daudz runāju ar latviešiem, būdams Jaunsardzē. Tā bija interesanta pieredze, jo varēju uzlabot tieši sarunvalodu. Latviešu valodas gramatikas zināšanās gan man vēl ir daudz robu. Pagājušajā gadā, beidzot 11. klasi, latviešu valodas eksāmenā saņēmu 40 procentus, matemātikā – 50 procentus, bet angļu valodā – 51 procentu. Ukrainā bija iespēja mācīties angļu valodu, bet to nedarīju, jo domāju, ka pēc vidusskolas beigšanas strādāšu kaut kur smagajā rūpniecībā Dnipro, kur šī nozare ir ļoti attīstīta. Vienkārši nebiju redzējis citu pasauli. Tagad man ir jauns mērķis – ja izdosies sekmīgi pabeigt vidusskolu, studēšu Latvijā agronomiju vai kādu citu lauksaimniecības specialitāti,” stāsta Ruslans.

Viņa vecāki ir palikuši Ukrainā, un Ruslans Ludzā dzīvo kopā ar savas mammas māsu, kura, kā viņš stāsta, ir ieguvusi pilsonību un tagad var brīvi dzīvot Latvijā. Arī Ruslans ar laiku gribētu iegūt Latvijas pilsonību, bet viņš saprot, ka viņam vēl ļoti daudz esot jāmācās, īpaši Latvijas vēsture, lai nokārtotu naturalizācijas eksāmenu.

“Neko nesapratu, izņemot vārdu “vakcīna””

Dmitro Čakinam, kurš aizvadītajā gadā absolvēja Ludzas 2. vidusskolu, Ludza kļuvusi par pagaidu mājvietu, kaut gan viņa vecākiem neesot bijis plāns apmesties Latgalē.

“Atbraucām no Luhanskas apgabala Starobiļskas pilsētas 2023. gada 1. aprīlī. Sākumā bija nodoms doties uz Rīgu, bet tā sagadījās, ka autovadītājam radās problēmas un mums bija jāatgriežas atpakaļ. Es kopā ar māti, tēvu un brāli tiku nogādāts Ludzā.

Pēc divām nedēļām iesniedzu dokumentus skolā un līdz šai dienai atceros pirmo mācību stundu – tā bija bioloģijā un es neko nesapratu, izņemot vārdu “vakcīna”. Bieži izmantoju “Google” tulkotāju tālrunī, lai varētu saprast, par ko ir runa. Ar latviešu valodu man bija pamatīgas problēmas, tāpēc 2023. gada septembra sākumā pakāpeniski sāku mācīties latviešu valodu bezmaksas kursos Rēzeknē. Mācījos visus trīs rudens mēnešus un decembrī devos uz Rēzekni, lai nokārtotu eksāmenu. Tas izdevās. Taču esmu nolēmis, ka man ir jāsasniedz augstāks latviešu valodas zināšanu līmenis, tādēļ pabeidzu B2 kursus, bet laika trūkuma dēļ eksāmenu vēl neesmu nokārtojis. Es dzīvoju Latvijā, man to vajag un gribas arī ar draugiem vairāk parunāt latviski,” tā savu iedzīvošanos Latvijā atceras Dmitro, ar kuru arī sazinos latviski. Viņš patlaban studē Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolā ekonomiku un attālināti arī publisko vadību un administrēšanu Rietumukrainas nacionālajā universitātē, kur iestājās pēc vidusskolas diploma iegūšanas Ukrainā.

Dmitro stāsta, ka Ukrainas un Latvijas vidusskolas izlaiduma klases mācību priekšmetu programmas bijušas līdzīgas, īpaši matemātikā. Ar angļu valodu gan bijis grūtāk, jo Dnipro vairāk nekā gadu bija okupēta, tāpēc viņam nav bijusi iespēja trenēties angļu sarunvalodā. “Bet es ļoti uzlaboju savas angļu valodas zināšanas Latvijā īstenotās starptautiskās ERASMUS programmas laikā – divas reizes Ludzā un vienu reizi Bulgārijā un Polijā,” savu stāstu papildina Dmitro. Viņa draugi Ludzā runājot pamīšus gan latviski, gan krieviski un atbalstot Ukrainu cīņā pret Krieviju. Tiesa, esot bijušas dažas reizes Ludzā, kad viņš personīgi esot saskāries ar negatīvu attieksmi no vecākā gadagājuma krieviem, kuri dzīvo Putina propagandas ietekmē.

Meklē iespēju strādāt vienkāršus darbus

Dmitro mātei un tēvam ir augstākā izglītība, bet viņi nav atraduši savam izglītības līmenim atbilstošu darbu.

Kā rāda “Providus” veiktais pētījums, liela daļa atbraukušo Ukrainas civiliedzīvotāju uzrādījuši, ka viņiem ir augstākā izglītība. Tie ir 30% jeb 9477 no Latvijā patvērumu guvušajiem Ukrainas civiliedzīvotājiem.

Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) reģistrēto Ukrainas civiliedzīvotāju bezdarbnieku vidū visvairāk ir tieši ar augstāko izglītību – tie ir 668 cilvēki, kamēr ar profesionālo izglītību ir uz pusi mazāk – 311, bet ar vispārējo vidējo izglītību – 286 personas un pamatizglītību – 43 cilvēki.

Ludzas novadā kā bezdarbnieki ir reģistrēti tikai 18 Ukrainas civiliedzīvotāji, bet Rēzeknē 63 cilvēki un Daugavpilī – 150 ukraiņi. NVA dati rāda, ka bezdarbnieki pamatā meklē iespēju strādāt vienkāršās profesijās. Visticamāk, tādēļ, ka nezina latviešu valodu. Piemēram, Dmitro mamma strādā par pavāri skolā un nevēlējās ar mani tikties, lai paustu savu viedokli par iekļaušanos Latvijas sabiedrībā. Dmitro stāsta – kaut gan vecākiem esot sliktas latviešu valodas zināšanas, darbu tomēr izdevies atrast. Tēvs esot inženieris un patlaban strādājot par pārdevēju būvniecības materiālu veikalā. Vecāki, visticamāk, pēc kara atgriezīšoties Ukrainā.

“Mani vecāki apmeklēja latviešu valodas kursus, lai iegūtu A1 līmeni. Viena lieta ir apmeklēt šādus kursus, bet pavisam cita lieta – iedziļināties, mācīties un censties sevi attīstīt. Kaut gan viņi ir gājuši kursos un viņiem bija tas pats ļoti profesionālais skolotājs, kas man, tomēr viņi valodu pat minimālajā līmenī nav apguvuši. Iespējams, tāpēc, ka Ludzā liela daļa sabiedrības runā krievu valodā. Ja godīgi, es sešpadsmit savas dzīves gadus runāju tikai krievu valodā. Bet, kad Krievija iebruka Ukrainā, man bija principiāla nostāja pilnībā pāriet uz ukraiņu valodu. Tagad ģimenē runājam tikai ukrainiski, bet vecāki savstarpēji – gan krieviski, gan ukrainiski,” stāsta Dmitro. Kopš viņš dzīvo Latvijā, personīgi neesot saskāries ar būtiskām problēmām. Taču viņš zinot gadījumus, kad ukraiņi tādas esot piedzīvojuši. Piemēram, Dmitro krustmāte, kura strādājusi frizētavā Rēzeknē, pārdzīvojusi, kad viņai darbinieki vaicājuši: kāpēc atbraukusi un ko te meklē.

Kad es kā “Latvijas Avīzes” žurnāliste gribēju tikties ar manikīri Ludmilu, kura arī no kara atbēgusi uz Latviju un kādu laiku strādāja Ludzā savā profesijā, saņēmu atteikumu, jo viņa šeit neesot iedzīvojusies un par iemesliem nevēloties stāstīt.

Savukārt Ludzas Medicīnas centrā man bija iespēja aprunāties ar otolaringoloģi Innu Prohorenko, kuras ģimenei arī nebijis mērķis palikt Latvijā, bet liktenis tā iegrozījies, ka Latvija, kura bija izraudzīta kā tranzītvalsts ceļā uz Vāciju, nu jau trešo gadu ir dakteres ģimenes dzīvesvieta. Viņa latviešu valodu mācījusies kursos Daugavpilī. “Ja ir vēlēšanās, valodu var iemācīties. Ar latviešu pacientiem runāju latviski, bet, ja kaut ko nespēju pateikt latviešu valodā, tad palīdz medicīnas māsa. Dokumentāciju gan aizpildu tikai latviski,” stāsta daktere. Vairāk par Innas Prohorenko stāstījumu lasiet zemāk.

Vai jāmācās mūsu skolās, ja atgriezīsies Ukrainā?

“Providus” pētījumā, kurā tika aptaujāti 457 šeit dzīvojošie Ukrainas civiliedzīvotāji, kas nesen ieradušies no kara pārņemtās valsts, ir secināts, ka puse no viņiem ir Latvijā integrējušies bez īpašām grūtībām un lielas problēmas nav radušās. Savukārt otra aptaujāto iedzīvotāju daļa ir norādījusi uz diezgan daudzām problēmām, no kurām dažas gan ir līdzīgas kā mums pašiem – citiem Latvijas iedzīvotājiem. Vislielākās grūtības sagādājot izglītības iegūšana skolas vecuma bērniem, pakalpojumu pieejamība reģionos izmitinātajiem vecākā gadagājuma cilvēkiem, kā arī savlaicīga piekļuve veselības aprūpei. Runājot par latviešu valodas apguvi – aptaujās secināts, ka liela daļa ukraiņu, kas dzīvo ārpus Rīgas, un pat tie, kas dzīvo tās tuvumā, teic, ka ir grūti piekļūt latviešu valodas un integrācijas kursiem, jo lielākā daļa no tiem notiekot galvaspilsētā. “Ja cilvēks strādā, ne vienmēr ir iespējams doties uz nodarbībām citā pilsētā. Un ne visi kursi pieņem dalībniekus no citām pilsētām, jo ir nepieciešami dokumenti, kas apliecina personas reģistrāciju Rīgā,” aptaujā teikusi kāda ukrainiete, kas dzīvo Jūrmalā.

Aizvadītajā nedēļā trīs Saeimas komisijas turpināja jūnijā aizsākto, bet nepabeigto diskusiju par grozījumiem Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā, kas noteiktu prasību visiem Ukrainas bēgļu bērniem apmeklēt Latvijas izglītības iestādes no 2025. gada 1. septembra. Pašlaik viņiem nav obligāti izglītība jāapgūst tieši Latvijas skolās, tāpēc daudzi mācās attālināti Ukrainas skolās cerībā pēc kara atgriezties savā dzimtenē.

“Mēs līdz pat šim brīdim nezinām, cik ir to Ukrainas bērnu un jauniešu, kuri nav mūsu izglītības sistēmā. Ja tas nav zināms, tad nav iespējams ieplānot arī nepieciešamās naudas summas šo Ukrainas civiliedzīvotāju apmācībai. Pirmā mācību gada laikā šiem skolēniem tiek atvēlēti diezgan lieli līdzekļi – 259 eiro mēnesī katram,” stāsta Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis.

Sešpadsmit Eiropas Savienības valstīs Ukrainas nepilngadīgajiem ir prasība par obligātajām mācībām klātienē. Astoņās valstīs, tajā skaitā Latvijā, ir noteikts, ka mācības ir vēlamas, bet 13 valstīs ir izveidotas speciālas sagatavošanas klases Ukrainas skolas vecuma bērniem un jauniešiem, kur viņi apgūst attiecīgās valsts valodu, lai pēc tam varētu sekmīgi mācīties.

Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji Saeimas komisiju apvienotajā sēdē teica, ka ministrija izstrādājusi trīs pamatizglītības modeļus Ukrainas skolēniem. “Komisijas sēdē mēs uzzinājām arī to, ka līdz šim nav bijis neviena specializētā latviešu apguves kursa nepilngadīgajiem skolēniem. Man šķiet, ka šādi intensīvās apmācības kursi būtu labākais veids, lai sagatavotu ukraiņu skolēnus mācībām Latvijas skolās,” uzskata Bergmanis.

Latvijas sabiedrība: ukraiņiem jāprot latviešu valoda

“Providus” pētījumā izmantota arī SKDS veiktā Latvijas iedzīvotāju aptauja par attieksmi pret Ukrainas civiliedzīvotājiem (šā gada aprīlī ar interneta starpniecību aptaujāti Latvijas 1005 iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 75 gadiem). Uzdoti vairāki jautājumi par dažādām tēmām. “Providus” secina, ka Latvijas sabiedrībai ir kopumā pozitīva attieksme pret Ukrainas bēgļiem: vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju (59%) atbalsta jaunu Ukrainas kara bēgļu uzņemšanu Latvijā, 58% respondentu atbalsta Ukrainas bēgļu palikšanu dzīvot un strādāt Latvijā ilgtermiņā. Tiem, kuriem ir pretenzijas, tās lielākoties saistītas ar bailēm par savām darba vietām, kā arī priekšstatu, ka ukraiņi saņem lielāku atbalstu nekā vietējie iedzīvotāji. Tāpat atbildēs skanējusi trauksme par to, ka mazināsies latviešu īpatsvars Latvijā un ka izplatīsies krievu valodas lietojums. Ģimenēs krieviski runājošajiem Latvijas iedzīvotājiem ir daudz biežāk raksturīga negatīva attieksme pret jaunu Ukrainas bēgļu uzņemšanu vai esošo bēgļu palikšanu uz dzīvi Latvijā.

Aptaujā Latvijas iedzīvotājiem jautāts arī par valsts valodas zināšanu nepieciešamību. Kā redzams grafikā, vairākums uzskata, ka ukraiņiem, kuri dzīvo Latvijā, būtu jāzina latviešu valoda. Īpaši liels īpatsvars cilvēku, kuri uzskata, ka Ukrainas bēgļiem būtu jāmāk sarunāties latviski, ir starp jauniešiem (82%) un cilvēkiem, kuri ģimenē runā latviski (78%). Savukārt lielāks īpatsvars respondentu, kuri atbildēja, ka viņi šo ierosinājumu neatbalsta, ir starp cilvēkiem, kas ģimenē runā krieviski (34%), un nepilsoņiem (36%).

47% Latvijā jūtas droši

Pētījumā Ukrainas iedzīvotājiem vaicāts par drošības sajūtu Latvijā un sabiedrības attieksmi pret viņiem. 47% aptaujas respondentu teikuši, ka Latvijā viņi jūtas droši un nekad nav izjutuši apdraudējumu savas piederības Ukrainai dēļ. Tomēr gandrīz puse vismaz reizi ir sajutuši apdraudējumu, 30% atbildējuši, ka nav jutušies droši vairākas reizes, un 14% nav jutušies droši vienu reizi.

Kā vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc viņi nejūtas droši Latvijā, ukraiņi minējuši daļas krievvalodīgo attieksmi. Kā norādījis viens respondents, “visu negatīvismu, ar ko saskaros Latvijā, rada tie vietējie krievi, kuri atbalsta karu manā valstī”. Šī problēma ir arī skolās; kāds ukrainis atzinis: “Saziņas valoda paliek krievu, un vietējie bērni, kuri var runāt krieviski, pārsvarā nāk no prokrieviskām ģimenēm.” Kāda ukrainiete piedzīvojusi nicinošu attieksmi darbā, kad kāds latviešu vīrietis nicīgi komentējis viņas nēsāto zīmīti “Es mācos” ar Ukrainas karodziņu. Pēc incidenta darba devējs lūdzis zīmīti nenēsāt.

Bet daļa ukraiņu atzīst, ka Latvijā nekad nav izjutuši naidīgu attieksmi: “Es nekur nerunāju ukrainiski, nekad neesmu izjutusi naidīgu attieksmi pret sevi. Ja tāda ir, tā ir pamatota [paši ukraiņi vainīgi].”

Ukraiņu ārste: “Ar pacientiem runāju latviski.”

“Latvijas Avīzes” 10. oktobra numurā publikācijā “Ukraiņu dzīve jaunajā pasaulē” analizējām, kā Latvijā jūtas Ukrainas civiliedzīvotāji, kurus karš dzimtenē atvedis uz mūsu valsti, – kā viņi iesaistās dažādos sociālekonomiskajos procesos, kā sokas ar latviešu valodas apguvi. Šajā numurā tematu turpinām, stāstot arī par pieredzi Ludzas novadā.

Ludzas Medicīnas centrā “Latvijas Avīzei” bija iespēja aprunāties ar otolaringoloģi Innu Prohorenko, kuras ģimenei arī nav bijis mērķis palikt Latvijā, bet liktenis tā iegrozījies, ka Latvija, kura bija izraudzīta kā tranzītvalsts no Ukrainas ceļā uz Vāciju, nu jau trešo gadu ir dakteres ģimenes dzīvesvieta.

“Mūsu dzimtā pilsēta ir okupēta, mums tur ir palikuši radinieki, tāpēc es nesaukšu pilsētu vārdā. Abi bērni pa ceļam uz Vāciju saslima, viņiem bija augsta temperatūra, tāpēc apstājāmies Rēzeknē un kopā ar vīru, kurš arī ir ārsts, sākām interesēties, vai pilsētā vai tās apkārtnē ir darbs. Uzzinājām, ka es varētu sākt strādāt Ludzas Medicīnas centrā, bet vīrs – Rēzeknes slimnīcā. Atradām dzīvokli Rēzeknē, ko īrējam, un es ar autobusu no Rēzeknes braucu uz darbu Ludzā, turklāt bez maksas, jo ukraiņiem, kuriem ir pagaidu aizsardzības statuss, sabiedriskais transports ir par velti,” stāsta Inna Prohorenko. Pirms darba gaitu sākšanas abi ar vīru pieteikušies latviešu valodas bezmaksas kursos. Rēzeknē esot izvēles iespējas, jo kursus ukraiņiem organizējot vairākas firmas.

“Sākumā Rēzeknē ieguvu minimālo latviešu valodas zināšanu līmeni, bet ar to nepietiek, lai strādātu medicīnā. Diemžēl nepietika cilvēku tādas jaunas mācību grupas izveidošanai, kurā varētu uzlabot valodas prasmi, tāpēc sāku meklēt valodas kursus citās pilsētās un izvēlējos Daugavpili, kur attālināti mācos latviešu valodu SIA “Dauseb” rīkotajās latviešu valodas stundās. Mans mērķis ir iegūt B1 līmeni. Ja ir vēlēšanās, valodu var iemācīties. Ar latviešu pacientiem runāju latviski, bet, ja kaut ko nespēju pateikt latviešu valodā, tad palīdz medicīnas māsa. Dokumentāciju gan aizpildu tikai latviski,” stāsta daktere, kura trešo gadu dzīvo Latvijā, kā pati saka, pozitīvā gaismā, un piebilst, ka savas ģimenes nākotni gan nevēloties prognozēt, kamēr Ukrainā notiek karš.

Darba atļaujas izsniedz Ārstu biedrība

Darba pagaidu atļauja Ukrainas ārstiem Latvijā tika izsniegta uz vienu gadu, sākot no kara sākuma. Bet Saeima ar likuma grozījumiem šo termiņu pagarināja par pieciem gadiem, proti, līdz 2027. gadam. Atļauju izsniegšana ir uzticēta Latvijas Ārstu biedrībai (LĀB), kas to dara bez maksas. LĀB prezidente Ilze Aizsilniece sacīja, ka pēc noteiktā termiņa beigām arī Ukrainas ārstiem būs jāievēro Eiropas Savienības prasības un jākārto sertifikācijas eksāmens, kā arī valsts valodas eksāmens.

LĀB no kara aizbēgušajiem ārstiem kopš 2022. gada par brīvu māca latviešu valodu, izmantojot Sabiedrības integrācijas fonda naudu. Aizsilniece pastāstīja, ka Ārstu biedrība tomēr bijusi par īsāku darba pagaidu atļauju laiku, proti, trim gadiem, jo uzskata, ka tas esot pietiekami ilgs, lai apgūtu latviešu valodu pieņemamā līmenī.

Lai ārstiem izsniegtu pagaidu darba atļauju, LĀB ir jāpārliecinās, vai persona, kura to prasa, ir ārsts ar atbilstošu izglītību. Kā pastāstīja LĀB prezidente, esot bijuši arī negodīgi gadījumi, tāpēc LĀB ir vienojusies ar Ukrainas vēstniecību Latvijā un Veselības ministriju, ka biedrība pieņems tikai tos dokumentus, kurus ir apstiprinājusi Ukrainas Veselības ministrija. Ukrainā to, ka ārstam izdotie dokumenti ir patiesi, apstiprinot kāda privāta firma, kas par šo pakalpojumu prasot 600 eiro samaksu, un tai ne vienmēr varot uzticēties.

Pabalstu apjoms sarucis

Ukrainas civiliedzīvotāji novērtē viņiem sniegto sociālo palīdzību un pakalpojumus, kas ir noteikti tādā pašā apjomā kā Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, kā arī sociālo atbalstu, kas mērķēts tieši Ukrainas civiliedzīvotājiem. Domnīcas “Sabiedriskās politikas centrs “Providus”” veiktajā pētījumā secināts, ka pieejamo sociālo pabalstu nelielais apjoms būtiski palielina atsevišķu Ukrainas civiliedzīvotāju grupu – vecu cilvēku, viena vecāka ģimenes, ģimenes, kurās ir vairāki aprūpējamie, cilvēku ar būtiskiem veselības traucējumiem u.c. – pakļaušanos nabadzības un sociālās izolācijas riskam, kā dēļ iekļaušanās citās jomās ir gandrīz neiespējama.

Ludzas novada Sociālā dienesta redzeslokā patlaban ir 27 ukraiņu ģimenes jeb 61 persona. Sociālā dienesta vadītāja Lilita Gorbunova-Kozlova uzskata, ka tie noteikti neesot visi ukraiņi, kas dzīvo novadā un kuriem būtu nepieciešama sociālā palīdzība. Tāpat kā Latvijas iedzīvotājiem, arī ukraiņiem pirms lēmuma pieņemšanas par pabalstu piešķiršanu tiekot izvērtēts viņu materiālais stāvoklis. Pašvaldība bez obligāti noteiktā garantētā minimālā ienākumu pabalsta (GMI) un mājokļa pabalsta ukraiņiem piešķirot arī pabalstu veselības aprūpei, kā arī bērnu izglītībai un audzināšanai un vienreizēju krīzes pabalstu, bet ar noteikumu, ja persona ir trūcīga vai maznodrošināta, vai invalīds.

L. Gorbunova-Kozlova stāsta, ka 2022. gadā Ukrainas civiliedzīvotājiem Ludzas novadā pabalstos esot izmaksāti 188 020 eiro. 2023. gadā pabalstu apjoms esot sarucis – visos pabalstos izmaksāti 82 877 eiro. Bet vēl mazāks izmaksāto pabalstu apmērs varētu būt šogad, jo līdz septembra beigām Ukrainas iedzīvotāji no Ludzas novada pašvaldības pabalstos kopumā ir saņēmuši 39 622 eiro.

Lai invalīdi varētu saņemt invaliditātes pabalstu Latvijā, viņiem ir jādodas uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju, jo, kā sacīja Sociālā dienesta vadītāja, daudzi ukraiņi nevarot uzrādīt Ukrainā iegūtos dokumentus. Līdz ar to ir palielinājies invalīdu skaits Latvijā un izmaksāto pabalstu apmērs. Labklājības ministrija informē, ka kopš 2022. gada invaliditāte ir piešķirta 854 Ukrainas civiliedzīvotājiem, no kuriem 144 ir bērni.

Gandarīti, ka nevienam nav parādā

Lai ukraiņi spētu iedzīvoties Latvijā, daudz kas ir atkarīgs no viņu uzņēmības, atzīst Dina Lele, Ludzas novada pašvaldības sociālā darbiniece ģimenēm ar bērniem.

“Man ir pazīstama kāda ģimene, kuru māja Ukrainā ir nopostīta un kura Latvijā ieradās ar diviem bērniem. Abiem vecākiem ir augstākā izglītība. Pēc pirmā pabalsta saņemšanas sieva aizgāja mācīties, kā aprūpēt cilvēkus mājās, kā arī apguva latviešu valodu A1 līmenī. Viņa stāstīja par grupas biedriem, ar kuriem kopā mācījās un kuri nebija ukraiņi, – viņi uzskatījuši, ka ukraiņiem visu dodot, bet viņu bērniem gan ne. Bet sieviete stāstīja – mēs neko neprasām, mēs noīrējām māju, pat neprasām īres pabalstu… Viņa ir iestājusies augstskolā Ukrainā, lai attālināti studētu medicīnu, un vienojusies, ka mācību praksi izies Latvijas slimnīcā. Meita un dēls mācās skolā Ludzā. Tie, kuri grib strādāt, atrod iespējas. Viņiem nav neviena pabalsta. Viņi ir gandarīti, ka nevienam nav parādā, jo paši par sevi spēj parūpēties,” stāsta Dina Lele.

Daudz bezdarbnieku ar augstāko izglītību

No 2022. gada marta sākuma līdz 2024. gada septembra sākumam bezdarbnieka vai darba meklētāja statuss piešķirts 9433 Ukrainas civiliedzīvotājiem. 2024. gada septembra sākumā Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) uzskaitē bezdarbnieka vai darba meklētāja statusā bija 1369 Ukrainas civiliedzīvotāji, no tiem sievietes – 73,9%, vīrieši – 26,1%. No tiem augstākā izglītība bija 668, profesionālā izglītība – 311, vispārējā vidējā izglītība – 286, pamatizglītība – 43, zemāka par pamatizglītību – 11, pārējiem nav norādīta.

Saka paldies Latvijai par atbalstu

Pētījumā “Ukrainas bēgļi Latvijā: pieejamie dati, pieredze un sabiedrības attieksme” domnīcas “Providus” pārstāvji analizē ukraiņu aptaujas datus. Aptaujā uzdoti daudzi jautājumi par dažādiem tematiem, tajā skaitā dota iespēja norādīt vislielāko pro­blēmu, ar ko saskārušies Latvijā. Atbildēs minēts, piemēram, kvalifikācijai atbilstoša darba iespēju trūkums un grūtības apgūt latviešu valodu pilna laika strādājošiem un cilvēkiem, kas vieni aprūpē bērnus. Taču, neskatoties uz šīm grūtībām, viņi bija pateicīgi par sniegto patvērumu, palīdzību un kopumā pozitīvo pieredzi Latvijā.

Kāds respondents raksta: “Latvija ir pārsteidzoša, atbalsta mūs, cik vien iespējams, un tas mums ir ļoti svarīgi! Viss ir ātri, saprotami un cieņpilni. Man ir tikai pozitīva pieredze ar atbalsta organizācijām. Paldies!” Kāds respondents rakstījis: “Liela pateicība Latvijai par palīdzību! Bezmaksas transports, izglītības pakalpojumi, augsta līmeņa kultūras integrācija.” Vēl viens respondents atzinis: “Mēs esam ļoti apmierināti un nekad neesam izjutuši negatīvu attieksmi ne no cilvēkiem, ne iestādēm. Tikai empātiju un atbalstu. Latvija ir brīnišķīga un jau ir kļuvusi par mūsu otro dzimteni, valsti, kurai vēlam mieru un labklājību! Paldies par visu! Lai dzīvo Latvija!”

Māra Libeka

#SIF_MAF2024 #sarežģītālatvija #sarežģītālatvijanovalstslīdznovadam

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.