Edgars Rinkēvičs: “Alūksnes novads ir brīnumskaista vieta Latvijā.”

Nozīmīgākais šī mēneša notikums Alūksnes novadā bija Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča darba vizīte. Vizītes laikā E. Rinkēvičs tikās ar Alūksnes novada pašvaldības vadību, apmeklēja Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāziju un Alūksnes vidusskolu, iepazinās ar koka ēveļskaidu plātņu ražošanas uzņēmuma SIA “Cewood” darbību Jaunlaicenes pagastā, bet Jaunalūksnes pagastā apmeklēja zemnieku saimniecību “Igaunīši”. Darba vizītes noslēgumā Valsts prezidents tikās ar Alūksnes novada iedzīvotājiem un sniedza interviju laikrakstam “Alūksnes un Malienas Ziņas”.

– Kā jūs rezumētu darba vizītes rezultātus? Vai jau kādreiz ir apmeklēts Alūksnes novads un var salīdzināt ar redzēto tagad?

– Pamatatbilde būtu: gāja labi! Savulaik Alūksnē nācās būt diezgan bieži, strādājot Aizsardzības ministrijā un apmeklējot bruņoto spēku vienību. Šķiet, ka pēdējo reizi apmeklēju Alūksni 2019. gadā, vēl pirms kovida. Tas bija vēls rudens, tādēļ, protams, ir citādi viesoties septembrī, kad viss vēl ir vasarīgs un zaļš. Alūksnes novads ir brīnumskaista vieta Latvijā.

– Kādi iespaidi gūti – kas pārsteidza pozitīvi, kas radīja pārdomas?

– Ja runājam par pārsteigumiem, Alūksnē es divas lietas darīju pirmo reizi. Viena no tām ir izbrauciens ar Bānīti, kas mani sajūsmināja. Otra – šķiet, ka es pirmo reizi dzīvē uzvilku bitenieka tērpu, apmeklēju dravu un realitātē iepazinos ar to, ko dara bitenieki.

Alūksnes skolās man bija ļoti interesanta un pamācoša saruna – ceru, ka man pat vairāk pamācoša nekā skolēniem. Man uzdeva nopietnus jautājumus gan par drošību, gan par dzīves mērķiem, gan par citām aktuālām lietām, piemēram, kā es motivētu jauniešus palikt dzīvot un strādāt Alūksnē. Tā kā šādās tikšanās reizēs esmu jau gana rūdīts, atbildēju ar pretjautājumu: cik daudzi no jums dosies studēt? Gandrīz visi pacēla rokas. Tad jautāju: cik no jums atgriezīsies? Pacēlās ļoti maz roku… Tad mēs kopā mēģinājām saprast – kāpēc, taču līdz galam labas atbildes mums nav nevienam. Lielākajā daļā Latvijas novadu dzīves vide ir ļoti laba, taču jauniešus interesē lietas, kuras acīmredzami mēs šobrīd novados nevaram līdzsvarot un piedāvāt. Mācības ir viena lieta, bet darbs tajā profesijā, ko jaunietis izvēlēsies, var nebūt Alūksnē. Jautāju – cik dosies studēt medicīnu? Divas trīs rokas. Kuri ir gatavi kā ārsti atgriezties Alūksnē? Ilgi domā… Lai gan ir programmas, kā pašvaldības cenšas apmaksāt stipendijas ar aicinājumu atgriezties jaunajiem speciālistiem. Kad man jautāja – ko būtu vērts studēt, atbildēju, ka šobrīd ir vajadzīgs viss: no karavīra līdz ārstam, no pedagoga līdz uzņēmējam, no celtnieka un arhitekta līdz IT speciālistam. Viss, ko mācīsieties, ir vajadzīgs un svarīgs.

– Kāds ir jūsu iespaids pēc vizītēm izglītības iestādēs – vai skolu tīkls Alūksnes novadā nav pārāk sakārtots, par ko joprojām uztraucas iedzīvotāji?

– Par to detalizēti runājām, tiekoties ar pašvaldības pārstāvjiem, manā rīcībā bija arī prezentācija, bet man būtu grūti atbildēt uz jautājumu – ir vai nav par traku sakārtots. Pašvaldībā teica, ka situācija nav laba, – bērnu skaits sarūk, jauni skolotāji nenāk, tādēļ es saprotu, kādēļ Alūksnes novadā šādi racionāli lēmumi tika pieņemti, taču saprotu arī iedzīvotāju emocionālo sajūtu. Te jau vienmēr ir tas strīds, kas ir pirmais – aizslēgta skola, kas cilvēkus vēl vairāk motivē doties prom, jeb četrdesmit skolēni pamatskolā un pirmās otrās klases faktiski nav. Tad diskusija ir skarba, bet lēmums ir jāpieņem. Sapratu, ka pašvaldība sajūt cilvēku noskaņojumu, bet no otras puses tai ir jāpieņem lēmumi, kas balstīti uz ļoti racionāliem un pragmatiskiem apsvērumiem. Man bija iespēja pārliecināties, ka Alūksnes novada izglītības speciālisti ir ieguldījuši lielu darbu, iedziļinoties savu esošo un topošu iedzīvotāju vajadzībās un pieņemot tālredzīgus lēmumus, lai stiprinātu pieeju kvalitatīvai izglītībai. Labi atceros šī gada pavasari, kad daudz diskutēju ar Izglītības un zinātnes ministriju un lūdzu rūpīgāk pieiet skolu tīklam, nevis tikai no Excel tabulas. Daudzi varbūt sašuta, ka tas notiek par lēnu, bet es tā nedomāju – jāiedziļinās katra novada specifikā, kur, meklējot individuālākus risinājumus, rezultāts ir labāks, tomēr demogrāfiskā situācija piespiež skarbākiem lēmumiem.

– Jā, novadā ir 14 000 iedzīvotāju, kritumu turpina prognozēt… Kas šajā ziņā ir tas, par ko jādomā pašvaldībai?

– Ir divas lietas, par ko mēs runājām un kas nav tikai no pašvaldības atkarīgas, jo tas ir arī finanšu un attiecīgo programmu pieejamības jautājums. Pirmā lieta ir tā, ko pašvaldība dara un dara gana labi, cenšoties attīstīt visu veidu infrastruktūru gan tūrismam, gan vietējiem iedzīvotājiem sportam, atpūtai, dzīves kvalitātei. Otra lieta ir dzīvokļu jautājums. Lai cik tas jocīgi neskan, ir cilvēki, kuri labprāt nekur prom nedotos, bet viņiem nav pieejams dzīvojamais fonds, turklāt kaut cik saprātīgās cenās. Tāpat ir cilvēki, kuri kādreiz ir aizbraukuši prom, bet tagad domā par atgriešanos, un viņus interesē trīs pamatjautājumi: kur dzīvos, jo ne visiem ir, kur atgriezties; vai skolā bērniem būs ne tikai vieta, bet tiks nodrošināts pārejas periods un palīdzēts ārzemju skolās gājušam bērnam adaptēties Latvijas izglītības sistēmā; un – vai būs darba vieta. Tas nav tikai pašvaldības jautājums, tas ir “Altum” stāsts, dzīvokļu programmas stāsts. Šim nolūkam ir iedalīts neliels apjoms naudas, bet tas ir par mazu. Līdzīgas problēmas es dzirdu Valmierā, Madonā un citur. Faktiski tā ir paradoksāla situācija – cilvēku skaits it kā samazinās, bet dzīvokļu vai māju skaits īpaši nepieaug. Protams, skaidrojums ir arī paradumu maiņā – kādreiz vairākas ģimenes dzīvoja ciešākos apstākļos, tagad ir citāda situācija un cilvēki var dzīvot ērtāk.

– Kurus pašvaldība minēja kā sāpīgākos jautājumus?

– Novada vadībai un iedzīvotājiem ir vislabāk zināma dzīve pierobežā un tās vajadzības, tāpēc atzinīgi novērtēju sarunas ar pašvaldības vadību par plašu jautājumu loku, tostarp par birokrātiskā sloga mazināšanu valsts un pašvaldību darbā. To gribu padziļināti papētīt, jo šādu problēmu min arī citās pašvaldībās. Piemēram, ar ministriem parunāt par to, ka Centrālā finanšu un līgumu aģentūra nevar trīs nedēļu garumā nospiest pogu, lai reģistrētu projektu, un pēc tam mēs visi brīnāmies, ka mums Eiropas finansējuma apguve kavējas. Tā ir pamatota sāpe, jo no vienas puses redzu, ka Finanšu ministrijas pārskatos ir ļoti liela Eiropas Savienības naudas neapguve, savukārt no otras puses redzams, ka ir konkrētas lietas, kurām vajag attīsties, bet tas nenotiek tās pašas ministrijas padotībā esošas iestādes dēļ. Tā nav pirmā sūdzība.

– Attīstību vajag, bet iedzīvotāji uztraucas, ka laikā, kad pašvaldību budžetos jostas jāsavelk ciešāk, Alūksnes novadā plānojas grandiozi projekti, piemēram, ezera piekrastes plāni. Kāds ir jūsu viedoklis – attīstīties, kaut vai paliekot parādā…?

– Tas ir viens labs jautājums. Ir ļoti labi pašvaldību piemēri, un ir tādi, kur ir ieslēgta finanšu stabilizācija. Mēs runājām ar domes vadību par plāniem. Tas, kas viņus satrauc, ir – ja nebūs investīciju piesaistes, ja nebūs radīta vide gan investīcijām, gan labākai dzīvei, tad cilvēku samazināšanās stāsts turpināsies. Tāpat es saprotu, ka mēs šeit, pierobežā, pakalpojumu ziņā konkurējam ar Igauniju, ko man minēja arī Valkas novadā. Katra pašvaldība meklē ceļus, kā vēl attīstīt novadu. Vai tas ir par dārgu vai ne, vai to var vai nevar atlikt, būšu godīgs, to es nezinu, bet es ceru, ka tas ir pietiekami vērtēts, pamatots un diskutēts ar sabiedrību. Zinu, ka Alūksnes novadā nav tik kritiska situācija ar finansēm, kā vienā otrā citā novadā, pat tepat kaimiņos. Nav viegli, bet nav kritiski, un vēlmi attīstīties es saprotu. Nākamgad ir vēlēšanas, kas ir atskaites punkts, kurā iedzīvotāji var skaidri paust, vai viņi atbalsta līdzšinējo pašvaldības kursu.

– Alūksne ir pierobežas novads. Vai jūsu vērtējumā drošības stiprināšanā par visu vajadzīgo valsts un arī pašvaldības līmeņos ir pietiekami domāts? Krievijas militārie droni mēdz nokrist arī tepat netālu, Gaigalavā…

– Esam vairākkārt tikušies ar visiem Latvijas austrumu robežas pašvaldību vadītājiem un daudz par to runājuši. Šis tas ir uzlabojies, taču kā parādīja nesenais incidents Gaigalavā – ai, cik daudz vēl ir jāpiestrādā. Taisnība ir tiem novadu vadītājiem, kuri ir sašutuši, ka viņi par incidentu uzzināja tikai no ziņām. Izgaismojās jautājums, ka tomēr būs vajadzīgas pielaides valsts noslēpumam, sevišķi šeit, pierobežā.

Alūksnes novadā izsenis bijusi un ir bruņoto spēku klātbūtne, tādēļ sadarbība drošības jautājumu ziņā norit labi un automātiski, taču mēs zinām, ka tā nenotiek ar civilo aizsardzību, informācijas apmaiņu, un šajā ziņā vēl ir daudz darāmā, sevišķi no valsts puses. Runājot par drošības sajūtu, neviens Aizsardzības ministrijas vai bruņoto spēku vadībā nav laimīgs par to, kas un kā notika Gaigalavā 7. septembrī. Tas ir zināms pamudinājums saprast, ka daudzas drošības lietas ir maināmas un uzlabojamas diezgan kardināli. Piemēram, sadarbība starp bruņotajiem spēkiem un robežsardzi, cilvēku informēšana, radaru pārklājums un cits. Tagad pierobežā ir izvietotas papildu pretgaisa aizsardzības sistēmas. Tika dots mēnesis laika šī incidenta izvērtējumam. Vai mēs varam pilnībā izslēgt, ka kaut kas tāds var notikt vēlreiz? Nē. Taču, vai ir gūta mācība turpmāk? Jā.

– Interviju noslēdzot uz patīkamākas nots – parasti reģionālajās vizītēs pieminat kādus sastaptos četrkājainos draugus, vai arī Alūksnes novadā kāds, izņemot bites, gadījās?

– Jā, pie Bānīša stacijas mani sagaidīja trusis, ko bija atnesuši trīs mazie alūksnieši, un pierādījumam man ir arī bildes (var atrast portālā “Alūksniešiem.lv” – red.).