Iespēja padarīt Latviju par simpatizējošāku partneri noteikti būtu
Ķīnas interesēs, tomēr nerodas sajūta, ka Ķīnai šeit varētu būt liela
ietekme, turklāt tai Latvijā darboties ir diezgan grūti, jo izteikti
trūkst izpratnes un vēsturiskās pieredzes, intervijā aģentūrai LETA
izteicās Londonas “King’s College” “Lau China” institūta direktors
Kerijs Brauns.
Pieaugot Ķīnas starptautiskajai ietekmei, arī Latvijā tai ir savs
jautājumu saraksts, kurā tā ļoti vēlas gūt atbalstu, tomēr Braunam
nešķiet, ka ķīniešiem Latvijā varētu būt viegli sasniegt savus mērķus.
“Nekādā ziņā nedomāju, ka Ķīnai varētu šeit būt liela ietekme. Un
nerodas sajūta, ka latviešus varētu būt viegli piespiest domāt līdzīgi
ķīniešiem. Ķīnai šeit nav tādas vēsturiskās pieredzes, kāda tai ir
attiecībās ar Krieviju,” norāda britu profesors, “varu iedomāties Ķīnas
vēstniecības cilvēkus šeit – šādā jaunā vietā viņiem nav viegli
integrēties. Esmu drošs, ka ir lietas, ko Ķīna šeit vēlas panākt, tomēr
nedomāju, ka tas būs viegli.”
Viņš norādīja, ka bez atbalsta tādos jautājumos kā Taivānas statuss
un citi Ķīna vēlas arī labas investīcijas, lai iegūtu intelektuālo
īpašumu vai veicinātu savu tehnoloģiju panākumus. “Ķīna arī vēlas
panākt, lai Eiropas Savienība (ES) pārstāj to kolektīvi kritizēt par
cilvēktiesību jautājumiem,” piebilda Brauns.
“Ķīniešiem ir viena ārpolitika visai pasaulei, kas tiek īstenota
neatkarīgi no tā, kur tu atrodies. Tā ir liela problēma. Viņus noteikti
interesē Ķīnas interešu aizstāvība ES iekšienē, un varu iedomāties, ka
daži no vēstījumiem, kas tiek pausti, Latvijai nekādā ziņā nav
piemēroti. Tāda sajūta man radās arī citās Eiropas valstīs, kurās esmu
bijis pēdējā laikā, piemēram, Čehijā,” izteicās ilggadējais Ķīnas
pētnieks.
Apstākļos, kad Rietumu pasaulē pieaug bažas par komunistiskās Ķīnas
ietekmes pieaugumu pasaulē, tai aizvien noteiktāk kļūstot par
superlielvalsti, pazīstamais britu žurnālists Edvards Lukass nesen pauda
izbrīnu, ka Austrumeiropas valstis, kuras komunismu ir izbaudījušas uz
savas ādas, Ķīnas komunismu kritizē pavisam minimāli.
“Ne vien šajā reģionā, bet visā Eiropā, Amerikā un arī Austrālijā
izplatīta problēma ir grūtības rast līdzsvaru starp savu vērtību
aizstāvēšanu un darījumu attiecībām ar Ķīnu, kas šobrīd ir tik liela
ekonomika. Nereti materiālās intereses nostājas pretrunā savām
vērtībām,” uzskata Brauns.
Viņš gan uzsver, ka Rietumiem pašiem ir jātiek skaidrībā par to,
kādas vērtības tad īsti tie aizstāv, jo “ar to Rietumos pēdējā laikā ir
diezgan liels sajukums”. “Dažas no šīm vērtībām tiek nepareizi
traktētas. Un atsevišķos gadījumos Ķīna tiek vainota šīs situācijas
izmantošanā,” piebilda profesors.
“Domāju, ka Edvards norāda uz faktu, ka bijušajās komunistiskā bloka
valstīs ir daudz cilvēku, kuri joprojām atceras padomju sistēmu – vienas
partijas sistēmu -, viņi to spēj saprast arī Ķīnas kontekstā. Tomēr
Ķīnas gadījumā pastāv daudzas citas lietas, kas ir patiešām unikālas.”
Tomēr Brauns nedomā, ka Ķīna jebkad varētu mēģināt “eksportēt savu sistēmu”. Tā vietā Ķīna visā pasaulē aizstāv savas intereses.
“Ķīnai ir grūti runāt ar globālo auditoriju, kura to it kā atzīst,
bet kurai nav nekādas lielās patikas pret ķīniešu sistēmu. To nav viegli
pārdot. Nedomāju, ka jebkad vēlēsimies pieņemt sev Ķīnas sistēmu.
Nespēju to iedomāties,” izteicās britu profesors.
“Kad cilvēki redz “16+1” vai “17+1”, viņi ir ļoti pārsteigti un
nobijušies, jo viņiem šķiet, ka tas ir kāds ķīniešu lielais plāns. Un
daudzi runā par to, ka Ķīnai ir kāds nopietns globālais plāns, bet es
par to neesmu tik drošs – es domāju, ka tad, ja Ķīnai būtu šāds globāls
plāns, tas netiktu īstenots tik neveikli,” viņš uzsvēra.
