Gandrīz katrs piektais jaunietis vientulību izjūt teju katru dienu, tikmēr vairāk nekā puse vecāko paaudžu pārstāvju atzinuši, ka vientuļi nejūtoties nekad – šāda tendence novērota projekta “Parunāsim?” ietvaros, kur aptauju par vientulības izplatību Latvijas iedzīvotāju vidū veica “Norstat” pētījumu aģentūra. Turklāt vieni no visizplatītākajiem cēloņiem vientulībai saistīti ar sociālajiem apstākļiem un apkārtējo vidi kopumā.
Vientulībai piemīt arī gaišā puse
Elza Zariņa, pārstāv divdesmitgadnieku paaudzi:
“Šajā tumšajā un drūmajā rudens laikā cilvēkus bieži vien mēdz pārņemt domas par vientulību. Tur nevar palīdzēt nedz sociālie tīkli, nedz arī iziešana sabiedrībā.
Es savā vecumā īsti nebiju aizdomājusies par to, ko nozīmē jēdziens “vientulība”. Līdz šim man šķita, ka tā varētu būt vecāka gadu gājuma cilvēku problēma. Tomēr pārdomājot visu, sapratu, ka pati esmu to izjutusi.
Visbiežāk vientulību izjūtu brīžos, kad man nav cilvēka, ar kuru parunāties. Lai gan varētu šķist, ka virtuālo draugu ir milzum daudz, tomēr drūmos brīžos es aptveru, ka tomēr nav neviena, kam piezvanīt. Pēc pieredzes varu teikt, ka vientulību kliedēt var tieši sarunas, nevis sarakste virtuālajā vidē. Sarunas laikā var just cilvēku emocijas, kas arī bieži vien ir tas, kas spēj palīdzēt. Tāpat vientulību var izjust, aplūkojot sociālos tīklus, kuros redzu, kādus pasākumus apmeklē draugi un ar ko viņi nodarbojas kopā ar citiem draugiem, bet es tajā visā nevaru piedalīties objektīvu apstākļu dēļ. Taču tas nenozīmē, ka es uzreiz sākšu pārdzīvot, jo mana ikdiena ir veltīta meitiņas audzināšanai, kas atsver visus neapmeklētos pasākumus un ballītes.
Cilvēki mēdz teikt: ja jūties vientuļš, vajag iziet sabiedrībā. Tas var izklausīties paradoksāli, bet bieži vien vientulību visvairāk izjūtam, atrodoties cilvēku pūlī, kur var justies vēl vairāk atstumts. Tāpat iziet sabiedrībā ne vienmēr ir iespējams. Es, piemēram, dzīvoju laukos, tāpēc nevaru, kad vien ienāk prātā, iziet no mājas un satikties ar cilvēkiem. Tas nozīmē, ka arī vide, kurā cilvēks dzīvo, var veicināt vientulības izjūtu.
Tomēr, ja cilvēkam ir tuvie un mīļie cilvēki un draugi, tas nozīmē, ka viņš nevar justies vientuļš. Lai arī cik retas būtu tikšanās reizes ar draugiem, tās ir iespējas parunāties un kopīgi pavadīt laiku. Vienmēr vientuļos brīžos pats var kādam piezvanīt, lai vienkārši papļāpātu.
Vientulībai piemīt arī gaišā puse, ko mēs saucam par vienatni. Tas ir laiks, kas katram cilvēkam nepieciešams, lai atgūtu un atjaunotu spēkus. Tikai šo vienatni vajag izmantot racionāli un iesaistīties iemīļotās nodarbēs, nevis ieslīgt domās par vientulību.
Pat, ja ir tā, ka reizēm mēdz piezagties domas par vientulību, tās vienmēr ir kliedējusi apziņa, ka man līdzās ir ģimene un draugi.”
Ir tik daudz iespēju sevi nodarbinātOlga Banka, 12 gadus nestrādājoša pensionāre:
“Man ir 73 gadi, un es dzīvoju viena pati, bet par vientuļu gan es sevi neuzskatu. Vasarā visu savu enerģiju veltu dārzam un mazbērnam, un varu droši teikt, ka esmu laika trūkumā. Audzēju visu, sākot no puraviem līdz kabačiem, visu, kas nepieciešams manam uzturam. Ziemas tumšajos vakaros adu, lasu un fonā klausos “Latvijas Radio 1”. Jau no bērnības esmu katoļticīgā, tādēļ svētdienas pavadu baznīcā lūgšanās, un arī tas ir manas dzīves piepildījums. Protams, ir brīži, kad uznāk grūtsirdība, jo dzīvoju viena pati, gribas būt pie bērniem. Tad piezvanu viņiem vai, izmantojot internetu, sazinos, aprunājamies, sekoju līdzi viņu ceļojumiem uz citām zemēm, priecājos par fotogrāfijām, par saviem mazbērniem.
Esmu novērojusi, ka arī citi vecāka gadagājuma cilvēki prot atrast iespējas, kā sevi nodarbināt, kā nejusties vientuļiem. Daudzi iegādājas mājdzīvniekus, lai būtu, par ko rūpēties, pastaigājas, aprunājas ar līdzcilvēkiem, lasa, ada vai nodarbojas ar citiem rokdarbiem.
Tas, ka jaunieši jūtas vientuļi, man gan nav saprotams, nespēju tam noticēt! Tas ir izglītības trūkums, jo mūsdienās jauniem cilvēkiem ir tik daudz iespēju, ko izmantot brīvajā laikā. Kaut vai lasīt grāmatas, tā bagātinot sevi! Cilvēkam jāprot sevi nodarbināt, nevis gaidīt, lai kāds viņu izklaidē.”
Iemesli vientulībai
∙ Līdzcilvēku trūkums.
∙ Negatīvas emocijas darbā.
∙ Strauja pielāgošanās jaunai profesionālajai videi.
∙ Nespēja negatīvās emocijas izrunāt.
∙ Sociālie tīkli, kas nesniedz “dzīvu” sarunu.
