Pārdomas par Jāņu svinēšanu mūža garumā

No senču gudrības pūra:

Nāc, nākdama, Jāņu diena,

Tev ir daudz gaidītāju;

Govis gaida zaļu kroņu,

Meitas skaistu līgošanu.

Līgošana būtībā ir viens no galvenajiem, centrālajiem rituāliem. Tas ir dziļš avots dzīvības spēku atjaunošanai un pastiprināšanai. Aplīgot Jāni, laukus, mājas, sētas saimniekus nozīmē aizsardzību pret nelabajiem spēkiem un kopēja dzīves ritma iekustināšanu. Ar līgodziesmām latvietis izskalo no sevis visas ikdienas rūpes un bēdas, visu nevajadzīgo. Tieši Jāņos mēs atskāršam, ka esam dabas bērni, kā visa dzīvā radība saņem spēkus un dāsni dalās ar mums. Visi jūtamies vienoti – Dievs, daba un cilvēks, šādā vienotībā gūstot pilnīgu harmoniju.

Arvien mazāk paliek to Jāņu gaidītāju, kuri Līgo vakarā dzinuši mājās appušķotu ganāmpulku. Robi tradīciju pamatos joprojām paliek.

Nevar brist cauri brikšņiem (kāda ērce vēl iekodīs) un dziedāt: Pār pļaviņu pāriedama, pļavas dziesmu nodziedāju: Man piebira pilnas kurpes zilu ziedu, zelta rasas.

Aizdomājos, kāpēc Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” ieguvušas tādu nemirstību? Laikam jau tāpēc, ka autors spējis ļoti dabiski atainot Jāņu vakaru, gaidīšanu. Rakstnieks Kārlis Skalbe tos ļoti trāpīgi nosaucis par latvju sirds svētkiem un citur viņš papildina: “Visa Jāņu nakts ir priecīgs dievkalpojums”. Tādi šie svētki- ar romantismu devu vēl mūsdienās. Tas cilvēku it kā attīra, paceļ pāri ikdienai. Var jau saprast, kāpēc padomju laikos visiem spēkiem centās šos svētkus iznīcināt.

Man Jāņi saglabājušies no bērnības. Toreiz jau bija padomju laiki un tādu vārdu kā līgošana, bija pat bailīgi runāt, ja nu atrodas dzirdīgas ausis un tad jau zināms, kas tālāk var notikt. Mūsu mājā nebija tādas izdarības. Tomēr, istabā netrūka bērzu meijas un pļavu ziedi. Mamma izcepa biezpienmaizi, sēja sieru. Bija svētku sajūta. No agrīnas bērnības līdz pat šodienai prātā palikuši īpaši skaists Jāņu vakars. Mamma strādāja kolhozā par slaucēju un govis mājā nāca appušķotas, kad darbi bija izdarīti mamma mani sapucēja uzlika galvā vainadziņu un mēs gājām uz kaimiņu mājām, kuras atradās piekalnē, tur jau bija uzvilktas darvas mucas, tad sākās uzvedums “Krūzīt zaļā mana”. Visvairāk palicis prātā, kad dziedāja “Uz avotu meitas gāja” un tā krūze saplīsa, bet viss beidzās laimīgi ar puiša bildinājumu savai līgavai. Toreiz tos oficiāli un arī vēlāk sauca par apsējības balli. Tiešām, karstie pavasara darbi bija garām, viss apsēts, dārzi izravēti pļavas viļņoja pirmsjāņu krāšņumā un gaidīja pļāvējus, pāri visam plūda padarītā darba prieks. Apbalvoja labākos lopkopējus, mehanizatorus, vārdu sakot, pirmrindniekus. Ar lepnumu varu teikt, ka mamma neiztrūkstoši bija viņu vidū. Brauca arī rajona pārstāvji un viss noritēja labi ar dziesmām un dejām. Vēlākos gados sapratu, ka šos svētkus varēja paglābt no iznīcības, pieskaņojot tos padomju laiku ideoloģijai. Tā sakot, roka roku mazgāja un abas baltas tiek. Man toreiz patika, ka visi līgoja, lēca pāri ugunskuram. Uz kaimiņiem gāja aplīgot. Godīgi sakot, man Jāņi patika līdz tam laikam, kad sāku pati pelnīt. Tad es līdz mielēm izjutu šos svētkus, es domāju, kaut ātrāk tie beigtos jo kolhoza lopi bieži cieta un mēs, lopkopības speciālisti, tādās reizēs pašas barojām gotiņas un slaucām, dzirdinājām teļus, barojām cūkas. Taču rūgtums pārgāja un atkal gaidījām Līgo dienu. Taču atgriežoties vēl pie bērnības un vēlāk, skolas gados, netiku dzirdējusi, ka ceļu policija jau iepriekš brīdināja: neļaujiet iereibušam draugam sēsties pie stūres! Iespējams, ka bija kāda stiprāka dzēriena pudele, vismaz pašdarinātais vīns, to baudīja vecākie vīri, kuri negāja līgot no mājas uz māju. Tiešām, savos pusaudzes gados neatceros piedzērušos līgotājus. Kad atnācu dzīvot uz Alūksni, Jāņu vakarā es iepazinu Dores kalnu, tā gan bija pirmā un vienīgā reize, kad Līgo vakarā tur uzkāpu. Toreiz uz turieni aicināja Līga Melnūdre, tolaik viņa strādāja autoostas izveidotajā kioskā un pārdeva medicīnas preces. Ļoti sirsnīga un atsaucīga bija. Tagad, kad eju apciemot Dores kalnu vienmēr atceros Līgu Melnūdri, kalns saistās tieši ar viņu. Laiki mainās un ļoti labi, ka Līgo paliek. Tiesa, aizvien vairāk tie komercializējas un aizvien grūtāk ir dabūt meijas, nezinu, kur tagad aprūpes centri tās nocērt jo ir taču privātīpašumi visapkārt. Priecājos, ka tagad ir folkloras ansambļi, kuru dalībnieki labi pārzina tradīcijas un prot arī skanīgās līgo dziesmas. Par šiem svētkiem jau laikus tiek izliktas programmas par vietu un norisi. Līgo svētki kā ziedošs un skanīgs tilts sasien gada divas puses. Kaut tikai ceļu policijai nebūtu atkal un atkal lielāka slodzes, apturot dzērājšoferus. Vēl jādomā, vai mūsu digitalizētajā pasaulē dzīve nekļūst pārāk vienmuļa, kur saules ritmu saskatām tikai no rīta, dienas un vakara stundās?

Tāpat kā pērn un aizpērn, tāpat kā pirms simtiem gadiem- arī šogad būs Jāņi, kad saule uzkāpusi visaugstākajā debesu kalnā. Svinēsim tos līksmi! Lai nu viss aug un izdodas!

Priecīgus Jāņus, skanīgu Līgo!