Alūksnes Mākslas skolā no
4.augusta apskatāma Latvijas Mākslinieku savienības muzeja izstāde
“Klusā daba”.
Latvijas
Mākslinieku savienības muzeja (LMS muzejs) izstādē izvēlēts
viens žanrs – klusā daba, kur vērojama māksliniecisko līdzekļu
attīstība sākot no 20.gs.50.gadu beigām līdz 80.gadu beigām.
Izstādē vērojami gan izcili klusās dabas meistari: Imants
Vecozols, Jūlijs Viļumainis, Indulis Zariņš, Biruta Baumane u.c.,
gan laikmeta ainu raksturojoši nozīmīgi autori: Vilis Dvielis,
Mihails Korņeckis, Aija Zariņa, Nikolajs Breikšs u.c., gan
autori, kuru darbi reti tiek izstādīti: Ingrīda Kalna, Marina
Ainbindere u.c.
Klusās dabas aizsākumi meklējami
17.gadsimta Holandē, kad bija parādījies jauns pieprasījums un
mākslinieciskā izpausme – gleznas, kur visdažādāko priekšmetu
tēlojumā autori centās reālistiski sasniegt to visraksturīgāko
atveidu: krāšņas ziedu buķetes, stikla un sudraba trauki,
drapērija, uz kuras eksponējas kāds šķīvis ar melleņu pīrāgu
vai šķiņķi un gandrīz obligāti – citrons. Žanra attīstība
vērojama arī vanitās, kas pasaulīgo lietu laicīgumu izsaka
galvaskausu, smilšu pulksteņa, sveces simbolos, tādejādi
atgādinot “Memento mori!”.
Latvijas mākslā klusās dabas žanrs
parādās diezgan vēlu – 20.gs.20.gados, kad priekšmetu tēlojums
balstīts gan reālistiskā dzīves izpratnē, gan vecmeistaru gleznu
izpētē, gan modernisma laikmetam raksturīgajā stilizācijā.
Ekspozīcijā redzamajās LMS muzeja
kolekcijas gleznās tiek akcentēta mākslinieku aktīvā vēlme
izpausties klusās dabas žanrā laikaposmā no 20.gs.60.gadiem līdz
80.gadu beigām, kad arī tika veidota LMS plašā kolekcija.
Pēc 2.pasaules kara, kad mūsu
mākslā tika aktualizēti sociālisma darbaļaudis, to varonīgā
pagātne un spožā nākotne, klusās dabas žanrs tika
„pieklusināts”. „Vienkārša” priekšmetu attēlošana
padomju ideoloģijai bija par maz, lai paustu jaunās dzīves
nozīmīgumu un māksliniekiem tika aizrādīts par formālismu, kas
tolaik nozīmēja, ka darbos par galveno izvirza māksliniecisko
formu, bet saturs tiek noniecināts, un līdz ar to šie darbi
izstādēs reti tika eksponēti. Jauns cēliens klusās dabas žanrā
parādījās sākot ar 20.gs.70.gadiem, kad tieši šajā priekšmetu
tēlojumā visvairāk mākslinieki mums atklāj savas profesionālās
intereses, mākslinieciskos meklējumus, veiksmes kompozīcijā,
krāsu salikumos, triepiena raksturā, it īpaši, protams,
glezniecībā.
Izstādes ekspozīcija veidota
uzsverot, ka latviešu glezniecībā klusā daba vairāk tiek tēlota
kā savas patības izteikšana laikmetam raksturīgā izteiksmē.
Radot kluso dabu mākslinieks paliek tikai ar sevi, viņa domas
galvenokārt tiek vēstas virzienā kā parādīt māksliniecisko
varēšanu un tieši šajā žanrā mākslinieki ir izpaudušies
vislabprātāk, visbiežāk un visradošāk.
Izstāde apskatāma līdz
15.septembrim.
