Reklāma

Kamaniņu sportam atdod sevi visu

Lai sportā gūtu panākumus, ir jāatrod sporta veids, kas patīk un kam simtprocentīgi atdoties, saka kamaniņu braucējs Lūkass Krasts, kurš sezonas izskaņā Pasaules čempionātā komandu stafetē ieguva augsto 2. vietu. Lūkasa panākumiem un sportiskajām gaitām līdzi seko arī daudzi alūksnieši un veclaicenieši. Lai noskaidrotu, kas ir jaunais, talantīgais sportists, kuram ir daudz mūsu puses līdzjutēju, aicinājām viņu uz interviju.

Lai arī Lūkass nav dzimis Alūksnē vai mācījies kādā no Alūksnes novada skolām, Alūksnes pusei viņš jūtas piederīgs. Veclaicenē, pie Raipala ezera, vecvecāku mājās viņš aizvadījis ne vienu vien priecīgu vasaru, bet pirms trīs gadiem dzimtas mājās viņa tētis Artis Krasts izveidoja Mišu Medus muzeju. “Jā, šobrīd, kad visu manu laiku aizņem treniņi, sacensības un mācības, uz Alūksni braucu reti. Taču bērnībā Alūksnē pavadīju visas vasaras. Arī tagad tieši vasarās uz Alūksni braucu visbiežāk,” saka deviņpadsmitgadīgais jaunietis.

Mēģinājums rezultējas panākumos

Kamaniņu sportam Lūkass pievērsās deviņu gadu vecumā. “Tobrīd es apmeklēju visus sporta pulciņus, kas skolā bija pieejami – futbolu, volejbolu, florbolu. Līdzko parādījās kas jauns, gribējās pamēģināt. Tā arī pieteicos kamaniņu sportam – ar domu pamēģināt. Taču man iepatikās un pie tā arī paliku. Tā kā es mēģināju visu iespējamo, sākumā vecāki par manu izvēli bija neitrāli. Atbalstīja, bet gan jau domāja, ka tas nebūs ilgi. Taču tieši brīžos, kad man gribējies pamest sportošanu, viņi mani ir spējuši iedvesmot un likuši saņemties,” stāsta Lūkass. Sākotnēji kamaniņu sports viņu aizrāvis sacensībās valdošā draudzīgā noskaņojuma dēļ. “Visi sportisti ir atvērti un draudzīgi. Jā, esam konkurenti, bet beigu beigās uzvaras nosvinam kopā un kopā spējam atpūsties,” saka sportists.

134 kilometri stundā

Protams, arī ātrums ir tas, kas aizrauj. “Tagad ātrums liekas pierasts un nemaz to tik ļoti nejūtu. Cik ātri braucam? Tas atkarīgs no trases. Latvijas trasēs vidēji braucam ar 115 kilometriem stundā. Mans lielākais ātrums ir bijis 134 kilometri stundā. Ātrums liek aizmirst par visām blakus lietām un problēmām ārpus kamanām. Patiesībā – jo lielāks ātrums, jo labāk jūtos trasē. Traucoties pa trasi, domāju tikai par to, kā labi nobraukt, kā izbraukt virāžas, bet tas notiek automātiski. Ja virāžā iebraucu ne tā, galvā jau kalkulēju variantus, ko darīt tālāk, lai izlabotu kļūdu. Jāmāk adaptēties situācijās un izdomāt nestandarta risinājumus. Jā, tas jādara ļoti ātri, bet tieši tādēļ mēs trenējamies, paredzam situācijas, analizējam video. Sacensībās risinājumi vairs nav jādomā, viss notiek automātiski, jo ir iepriekš izdomāts,” skaidro Lūkass.

Labāk patīk sacensības

Jaunietis arī neslēpj, ka reizēm treniņos viss izdodas perfekti, taču sacensībās tās pašas lietas vairs nesanāk. “Treniņos viss ir mierīgi un par kļūdu tik ļoti nepārdzīvo. Sacensībās izjūtas ir asākas, reakcija ir labāka. Sacensību stress uzmundrina un liek vairāk koncentrēties. Man vairāk patīk sacensības, bet bez treniņiem nevar,” smej viņš. Agrāk Lūkass pirms sacensībām veica rituālus labākam rezultātam, taču tagad tādu neesot. “Viss ir galvā. Galvenais ir noskaņoties sacensībām, iesildīties un izdarīt visu, ko vari. Trases parasti ir zināmas, brauciens iepriekš izmēģināts un atliek tikai nepieļaut muļķīgas kļūdas,” stāsta viņš.
Kā jebkuram sportistam, arī Lūkasam ir mīļākās trases, kur veicas vienmēr labi, un trases, kas liek satraukties. “Nezinu, vai šobrīd to varu saukt par mīļāko trasi, jo pēdējo reizi tur biju pirms četriem gadiem, bet man patika startēt Norvēģijā, Lillehammerē. Tad, kad tur braucu, tā bija mana favorīttrase. Šobrīd varbūt par mīļāko varētu saukt Šveices trasi, kur esmu startējis tikai vienu reizi un, iespējams, nekad vairāk arī nestartēšu, bet tā ir eksotiska trase, kur sacensības bieži nenotiek. Kā sev netīkamākās varu saukt trases Vācijā – Kēningā un Vinterbergā. Šis divas trases mēs, divnieki, saucam par “gaļasmašīnu”, jo divniekiem tās ir sarežģīti izbraukt,” saka jaunietis.

Grib piedalīties Olimpiskajās spēlēs

Interesanti, ka sacensībās, kas notiek Latvijā, Siguldas trasē, Lūkass nelabprāt skatītāju rindās redz ģimeni vai draugus. “Uz sacensībām viņus nesaucu. Ja esmu kādu paaicinājis, es uztraucos, vai visu izdarīšu, kā vajag, jo viņi uz mani nepārtraukti skatās un vērtē. Vecākiem parasti izstāstu, kā gājis, pēc sacensībām. Savukārt, kad esmu ārzemēs, pirms sacensībām piezvanu, izstāstu, kur var redzēt tiešraidi. Mājas sacensībās uztraukums ir daudz mazāks. Saspringums un stress nav tik liels,” saka viņš.
Tieši šosezon Lūkass sasniedzis savu augstāko rezultātu – Pasaules čempionātā izcīnīta 2. vieta komandu stafetē un iegūta 7. vieta Pasaules čempionātā vieniniekos. “Sākumā braucu tikai vieniniekā, taču treneris mudināja pamēģināt braukt arī divniekos. Divus gadus startēju gan divniekos, gan individuāli, līdz sapratu, ka nespēju vienlīdz labi abiem koncentrēties. Sanāca, ka nesasniedzu maksimumu ne vienā, ne otrā. Ar treneri vienojāmies, ka startēšu tikai divniekos, kas man pašam arī labāk patīk. Patīk sadarboties un būt komandā,” skaidro Lūkass.  Kopā ar komandas biedru Eduardu Ševicu – Mikeļševicu no Garkalnes novada kā profesionālo mērķi izvirzījuši startēt 2026. gada Olimpiskajās spēlēs. “Strādāsim un tieksimies uz mērķi. Viss jādara tā, lai nebūtu pašam pret sevi sirdsapziņas pārmetumu, ka kaut ko neesmu izdarījis,” saka viņš.

Būs veiksme, ja strādās

Lūkass mācās Murjāņu sporta ģimnāzijā 12. klasē. Ikdienā dzīvo skolas kopmītnēs. Treniņi ir divas reizes dienā – no rīta un pēcpusdienā. Starp treniņiem ir mācību stundas un arī pēc pēcpusdienas treniņa turpinās mācības, konsultācijas, kas reizēm ir pat līdz desmitiem vakarā. “Laiks pēc sacensībām ārzemēs ir ļoti saspringts, jo jāapgūst iekavētais. Jā, reizēm ir grūti visu savienot, bet skolotāji ir ļoti pretimnākoši un sniedz papildu konsultācijas. Ja nebūtu iespējas mācīties vakaros, būtu neiespējami,” saka jaunietis. Ko darīt pēc ģimnāzijas absolvēšanas, Lūkasam ir divas izvēles – uzsākt militārās gaitas vai Latvijas Universitātē studēt mārketingu, tiesību zinātni.
Jaunajiem sportistiem Lūkass vēl atrast to sporta veidu, kas patiešām patīk. “Man patīk kamaniņu sports, un es tam atdodu sevi simtprocentīgi. Skolā satieku dažādu jomu sportistus, un diemžēl ne visi ir apmierināti ar savu sporta veida izvēli. Ja nepatīk, tad arī nesanāk. Ja atradīsi, kas tev patīk, tad simtprocentīgi atdosies un rezultāti neizpaliks,” rosina jaunietis.
Kā jebkurā sporta veidā, arī kamaniņu sportā, veiksmei ir liela nozīme. “Man ir bijuši gadījumi, kad pieļauju kļūdu un jūtu, ka būs kritiens, bet paveicas un izbraucu, kā vajag. Protams, nav patīkami, ka citu valstu sportisti kļūdās, bet tā ir veiksme mums, un mēs ar sliktiem braucieniem tiekam labās vietās. Tas gan tā notiek diezgan reti. Veiksmei ir nozīme. Ir momenti, kad veiksme ir ar mani, ir reizes, kad nav. Kā saka treneris – veiksme būs tad, ja mēs strādāsim. Jāatdodas pašam, tad arī veiksme pieslēgsies,” saka Lūkass.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Pievieno komentāru