Kad termometra stabiņš noslīd zem nulles un vairums no mums sapņo par siltu tēju un pledu, daži izvēlas rīkoties tieši pretēji – doties ledainā ūdenī. Viens no viņiem ir alūksnietis Dainis Nalivaiko, kurš ar roņošanu jeb ziemas peldi nodarbojas jau otro sezonu. Ar katru reizi Dainis saprot, ka bez šāda dienas starta vairs nevar iztikt, un peldi izlaiž vien lielā putenī vai kādos citos ekstrēmos laikapstākļos. “Katram savs templis vai baznīca – āliņģis ir manējais,” par trīs minušu iegremdēšanos ledainajā ūdenī teic alūksnietis.

Roņošana nav stāsts tikai par aukstumu, tas ir stāsts par drosmi izkāpt no komforta zonas, enerģijas pieplūdumu un ķermeņa atmošanos jaunā līmenī. Sarunā ar ziemas peldētāju jeb “roni” Daini Nalivaiko (43) centāmies noskaidrot, kas slēpjas zem ledus kārtas un kāpēc arvien vairāk cilvēku izvēlas “saslimt” ar šo veselīgo atkarību, ko pats dēvē par aukstumsēdi.

Roņo Sisenītī

Kad ierodos tikšanās vietā pie Sisenīša ezera, Dainis jau mierīgi rok taciņu līdz peldvietai, jo “iesvīst” pirms peldes neesot labi. Sisenīti par roņošanas vietu viņš izvēlas tādēļ, ka te ērta piebraukšana un nomaļa vieta, kur āliņģis nevienam nerada liekas neērtības. Protams, ziemas peldētājs vietu ir nomarķējis ar mietiņu un mēdz novilkt arī drošības lentes, taču zina stāstīt, ka ziemā te reti kāds iegriežas.

Kad taciņa attīrīta – lai reportierei vieglāk veidot reportāžu, – Dainis no sniega atbrīvo āliņģa vietu, kura pa vienu dienu jau aizputināta un aizsalusi, un ar ledus zāģi izzāģē jau ierasto četrstūri. Kad tas paveikts, ledus vāks tiek lēnām ieslidināts dziļumā. Un tad jau ikrīta rituāls var sākties – ar ierastām kustībām, bez steigas, ronis gluži kā karstā vasaras dienā turpat uz soliņa nomet drēbes, noliek pa tvērienam dvieli un uzvelk līdzpaņemtās čības. Tad aizčāpo pēc turpat krastā pieslietajām kāpnītēm un dodas uz āliņģi, kur lēnītēm iekāpj, iegremdējas un uzņem laiku. Ja nebūtu jārunā ar reportieri, Dainis pievērtu acis un baudītu, bet tagad viņam nācās stāstīt – kā jūtas. “Viss labi, tikpat labi kā parasti,” viņš smaidot saka. Īstenībā noģērbšanās esot šī procesa nepatīkamā daļa, tiklīdz esi iegremdējies ūdenī, tā vairs nesalstot. Ticēšu uz vārda.

Kad trīs minūtes pagājušas, ronis kāpj ārā no āliņģa, rūpīgi noslaukās, saģērbjas, saliek mugursomā dvieli un čības, aiznes vietā kāpnītes un, pasitis padusē ledus zāģi, saka: “Tagad varam parunāt.” Izvēlos runāt mašīnā, jo svētdienas sals tiem, kuri nav roņi, jau mazliet kniebj degunā. Tā arī darām.

Bez tā vairs nevar

Dainis Nalivaiko jau vairāk nekā divdesmit gadus sauc sevi par alūksnieti, ikdienā ir karavīrs Zemessardzes 31.Kājnieku bataljonā, labprāt sporto, īpaši – spēlē futbolu, savukārt ar roņošanu viņš nodarbojas tikai pilnu otro sezonu. Dainis saka “tikai”, jo pazīstot cilvēkus, kuri ziemā peld jau divdesmit gadus. “Lūk, tie ir īsti roņi! Es jau vēl tikai iesācējs, turklāt iegremdējos ar zeķēm, cimdiem un cepuri, jo man tā patīkami. Pieredzējušie roņi norāda, ka īsta roņošana esot pilnīgi pa pliko, turklāt daži mēdz iegremdēties pavisam, arī galvu. Pagaidām neeksperimentēju, man nav nevienam nekas jāpierāda, ūdenī esmu tik ilgi, cik man ir patīkami, un tās ir trīs minūtes,” stāsta D. Nalivaiko. Reiz viņš kādā roņotāju pasākumā kopā ar citiem aizrāvies un ūdenī pabijis septiņas minūtes, kas izrādījies par daudz – vakarā organisms uzskatāmi demonstrējis, ka viņam tas nav paticis.

Doma izmēģināt ziemas peldi radusies, redzot to darām citus un pieļaujot, ka tas ir patīkami un veselībai noderīgi. “Piesekoju pieredzējušiem roņiem, roņu grupām, sapratu, kā tas droši darāms, un tad vienkārši pagarināju peldēšanas sezonu rudenī un no rudens ziemā. Pirmās reizes iegremdējoties āliņģī, uzreiz kā lode biju ārā, pagāja kādas divas nedēļas, kamēr tas nemanāmi pārvērtās patīkamā rituālā un sapratu, ka bez tā vairs īsti nevaru,” stāsta roņotājs.

Iznes miskasti šortos

Jautāts, vai tiešām iepriekš nav rūdījies aukstā dušā, sniegā basām kājām vai kā tamlīdzīgi, Dainis atzīst, ka aukstā dušā salīdzinājumā ar iegremdēšanos āliņģī nav patīkami, bet to jau varot saprast tikai roņi. “Iepriekš ne, bet tagad mierīgi varu ziemā šortos iznest atkritumus, man nesalst,” smejas alūksnietis. Viņš uzsver, ka šajā lietā svarīgs pakāpeniskums, tādēļ interesentiem iesaka darīt tāpat kā viņš – vienkārši doties peldēt rudenī, un tad jau iegremdēšanās āliņģī kļūs likumsakarīga un bez šoka. “Neesmu eksperts, bet skaidrs – ja šodien bez jebkādas iepriekšējas sagatavošanās izdomāsiet iet āliņģi peldēties, tā nevajadzētu darīt,” viņš saka.

Roņošana kā jau pelde ir diezgan demokrātisks vaļasprieks, jo nevajag kaudzi inventāra. Ledus zāģis nav dārgs, vēl – vismaz roņošanas iesācējam – noder neoprēna zeķes un cimdi, kā arī cepure, protams.

Uzlabojusies veselība

Ziemas pelde nu jau kļuvusi par Daiņa ikdienas rituālu – tāpat kā mēs no rītiem ejam dušā un ēdam brokastis, viņš brauc uz ezeru un iegremdējas āliņģī. “Var teikt, gandrīz katru dienu, jo reizēm gadās kādas neparedzētas situācijas, kad netieku. Agrāk pieceļos, aizvedu bērnu uz skolu, tad gar ezeru, ielienu ūdenī un – uz darbu. Rīta pelde, protams, ir foršāka, dod mundrumu visai dienai, bet, ja no rīta nepagūstu, uz ezeru braucu vakarā. Reizēm jūtu, ka organisms neprasa peldi, arī tad izlaižu. To grūti izskaidrot, bet cenšos ieklausīties savā ķermenī,” saka D. Nalivaiko. Savukārt organisms dāsni atdarot, turot veselību līmenī. “Kopš nodarbojos ar ziemas peldi, varu teikt, ka gandrīz neslimoju, un tādi vīrusi, kas dažkārt pieķeras apkārtējiem, man iet ar līkumu vai arī ātri tieku uz kājām bez visām zālēm un dakteriem,” stāsta ronis. Viņa zāles saaukstēšanās gadījumā ir vien citrona, ingvera tējas.

Alūksnes roņi ir savrupnieki

Jautāts, vai Alūksnes pusē Dainim ir daudz domubiedru, proti, vai te ir daudz roņotāju, alūksnietis stāsta, ka kādus desmit pazīst. “Mūspusē ziemas peldētāji tādi savrupnieki, baros nepeld,” viņš smejas. “Reiz izveidoju sociālo tīklu grupu, bet tā nekļuva īpaši aktīva. Citādāk ir Balvos, kur ir izveidojies roņu kolektīvs, organizē pasākumus, raksta projektus, aktivitāšu rīkošanai saņem atbalstu arī no pašvaldības. Esmu dažas reizes uzaicināts piedalīties,” stāsta D. Nalivaiko, rosinot Alūksnes roņus aktivizēties kādam kopīgam pasākumam.

“Katram ir savs templis – mājās, pļavā, baznīcā, man tas ir āliņģis. Es tur saplūstu kopā ar dabu, sakārtoju domas, atbrīvojos no stresa un uzlādējos jaunai dienai,” stāsta D. Nalivaiko, paužot cerību, ka viņa stāsts iedvesmos kādu jaunu interesentu. Varbūt mani? – Dainis jautā. Hmm, laikam pagaidīšu vasaru…

PADOMI DROŠAI ROŅOŠANAI

Ziemas peldēšana sniedz milzu labumu, taču tā ir liela slodze sirdij un asinsvadiem. Šie ir galvenie soļi, kas jāievēro ikvienam: 1. Konsultējies ar ārstu Pirms pirmās iegremdēšanās ir obligāti jākonsultējas ar ģimenes ārstu vai kardiologu. Roņošana nav ieteicama cilvēkiem ar sirds un asinsvadu slimībām, epilepsiju, nieru problēmām vai akūtiem iekaisumiem.

2. Vēlams nedoties ūdenī vienatnē

Pat pieredzējušiem peldētājiem var iestāties “aukstuma šoks” vai krampji. Krastā vienmēr jābūt kādam, kurš var palīdzēt vai izsaukt palīdzību.

3. Sagatavošanās process

• Iesildīšanās: Pirms iešanas ūdenī veic vieglu vingrošanu, lai iekustinātu asinsriti, bet nesasvīstu.

• Pakāpeniskums: Nelec ūdenī uzreiz. Ieej lēnām, kontrolējot elpošanu. Pirmajā reizē pilnīgi pietiek ar 30 sekundēm.

4. Apģērbs un ekipējums

• Galva virs ūdens: Galva zaudē visvairāk siltuma. Ieteicams vilkt siltu cepuri pat peldes laikā.

• Neoprēna aksesuāri: Iesācējiem ļoti noder neoprēna cimdi un zābaciņi, jo ekstremitātes sasalst visātrāk.

• Pēc peldes: Sagatavo viegli uzvelkamu, siltu un sausu apģērbu, kā arī siltu (ne karstu!) dzērienu.

5. Klausies savu ķermeni

Aizmirsti par sacensībām “kurš ilgāk”. Ja jūti nekontrolējamu trīcēšanu, sāpes vai reiboni – nekavējoties dodies ārā. Mērķis ir enerģijas lādiņš, nevis pārsalšana.

Svarīgi atcerēties:

Alkohols un roņošana nav savienojami. Alkohols paplašina asinsvadus, kas rada mānīgu siltuma sajūtu, bet patiesībā paātrina ķermeņa atdzišanu un palielina sirdstriekas risku.