Janvāris ir Barikāžu atceres mēnesis, kad godinām cilvēkus, kuri 1991. gadā aizsargāja Latvijas neatkarību. Tūkstošiem cilvēku no visas Latvijas tolaik pulcējās Rīgā, tajā skaitā novada iedzīvotāji. Ļaudis stāvēja plecu pie pleca, neskatoties uz aukstumu un iespējamiem draudiem, tādā veidā apliecinot savu apņēmību dzīvot brīvā Latvijā. Atmiņas par barikādēm ir daļa no Latvijas vēstures, kas māca – iegūtā brīvība jānovērtē ik dienu. Annenietis Guntis Skaistkalns ļoti labi atceras savas to dienu izjūtas. “Tās bija neaprakstāmas, bija kaujiniecisks gars, nekādas bailes pat prātā nenāca. Tajā laikā tautā valdīja patriotisma pacēlums, visi bija vienoti,” viņš stāsta laikrakstam.

Barikāžu stāsti ir daļa no Latvijas vēstures, tie simbolizē tautas gara spēku un vienotību. Pagājuši 34 gadi, bet daudziem 1991. gada janvāris vēl spilgtās atmiņās. Tā bija nepieredzēta masu akcija ar mērķi nepieļaut, ka padomju militārās un drošības struktūras ar bruņotu spēku sagrābj Latvijas nozīmīgākās varas institūcijas, sakaru objektus un medijus. Tie, kuri uz turieni devās, nešaubījās par savu izvēli, jo cerēja uz brīvu valsti un labāku dzīvi. Katru gadu ir interesanti uzzināt, kā ar šodienas acīm uz to laiku skatās mūsu puses ļaudis.

Bez bailēm

Lai gan Barikāžu laiks piedzīvots pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, annenietis Guntis Skaistkalns ļoti labi atceras savas izjūtas. “Braucu ar kolhoza “Umara” kolektīvu – braucienu organizēja Tautas frontes Alūksnes nodaļas vadītājs Einārs Haks. Viss notika operatīvi, neko daudz nedomājot,” viņš atceras. Tolaik viņš kolhozā strādāja par piena mašīnas šoferi un sarunāja, lai kaimiņš viņu uz diennakti aizvieto, – jābrauc aizstāvēt Latvijas brīvību. “Sajūtas bija neaprakstāmas, bija kaujiniecisks gars, nekādas bailes pat prātā nenāca. Tajā laikā tautā valdīja patriotisma pacēlums, visi bija vienoti un Rīgā šo vienotību varēja vislabāk izjust,” stāsta G. Skaistkalns.

Izpalīdzība – bez robežām

Kolhoza kolektīvs norīkots sargāt Ministru Padomes ēku, kur jau bija izvietoti transporti, izveidotas barikādes. “Pie viena no transportiem pamanīju krievu karogu un nobrīnījos. Redz, tad uz tautību neskatījās – visi iedzīvotāji bijām par vienu – par brīvu Latviju. Dzirdēju ne tikai latviešu, bet arī angļu, krievu valodu. Kaut ko tādu nekad vairs savā mūžā neesmu ne redzējis, ne piedzīvojis,” viņš atzīst. 1991. gada janvārī bija kailsals, auksts vējš, bet tas nevienu neatturēja būt klāt. “Vakarā ejot pastaigā pa tuvējo apkaimi, mani pārsteidza, ka bija klāt pilnīgi visas paaudzes, profesiju cilvēki Arī muzikanti, dažādi ansambļi – visi spēlēja, dziedāja, satiku arī mūsu muzikantus no Veclaicenes. Ugunskuri, zupas, tējas. Cilvēku savstarpējai izpalīdzībai nebija robežu. Īpaši svarīgi tas bija tiem, kuri barikādēs pavadīja vairākas dienas,” uzsver dalībnieks.

Notika šķelšanās

Ar šīs dienas acīm skatoties, barikāžu dalībniekam grūti teikt, vai mērķi, par kuriem tolaik iestājās, ir sasniegti, jo cilvēkiem ir daudz vilšanos. “Uz savu valsti raugos ar vissirsnīgāko un patriotiskāko skatījumu – ja vajadzēs, par Latviju noteikti ir jācīnās, un es to darīšu. Taču pirmā vilšanās pēc 1991. gada bija tad, kad sākās nekontrolēta privatizācija. Cilvēkos tas izraisīja milzīgu vilšanos, neizpratni. Manuprāt, pareizi netika atrisināts arī pilsonību jautājums. Tas radīja “rīvēšanos” un sašķeltību sabiedrībā. Radās plaisa starp dažādu nacionalitāšu iedzīvotājiem,” uzsver G. Skaistkalns, kuram nav atbildes, kā tad īsti vajadzēja rīkoties. “Esmu dzirdējis viedokļus, ka arī šobrīd ir sabiedrības sašķelšanās. Dzīvojot Alūksnes novada Annā, to nejūtu, tas varbūt vairāk jūtams galvaspilsētā. Šeit, pie mums, manuprāt, nav svarīgi – tu esi latvietis, ukrainis vai krievs. Mēs te visi varam mierīgi sadzīvot,” uzsver barikāžu dalībnieks.

Sabiedrība ir mainījusies

Ja vien konkrētā dienā nav darba darīšanas, tad G. Skaistkalns labprāt apmeklē arī Barikāžu laika piemiņas pasākumus. “Man ir svarīgi satikt visus tos, kuri kopā braucām, paudām savu nostāju. Ir būtiski jaunajai paaudzei nodot patriotisma kodu, tāpēc priecājos par šiem mirkļiem. Tā ir un vienmēr paliks mūsu vēsture,” viņš uzsver. Par mūsdienu jaunatni viņš ir labās domās. “Cik man nācies saskarties, varu teikt tikai pozitīvo. Redzu, ka mūsdienu jaunatne ir patriotiski noskaņota, – manuprāt, ja vajadzētu, viņi arī brauktu, lai aizstāvētu mūsu brīvību un neatkarību,” viņš ir pārliecības pilns.

Reizēm G. Skaistkalns mēdzot būt izbrīnīts, cik gan cilvēku atmiņa mēdz būt īsa. “Neizprotu, kā, paejot dažiem gadiem, šādus notikumus var aizmirst. Manuprāt, kopumā Eiropā pietrūkst kārtīgu līderu. Sabiedrība ļoti mainījusies – pieraduši pie mierpilnas dzīves, viss mums šķiet pašsaprotams. Brīvība nav pašsaprotama, par to jāiestājas ik mirkli. Domāju, tādu vienotību tādā līmenī, kāda tā bija 1991. gadā, mēs vairs nesasniegsim,” nopūšas barikāžu dalībnieks no Annas.

Pasaule jūk prātā

“Reizēm šķiet, ka pasaule jūk prātā, ja skatās, kas notiek ASV prezidenta galvā, Ukrainā, Sīrijā. Domāju, kā tas viss gan iespējams 21. gadsimtā! Lai mums nav vairs jāpiedzīvo šādas barikādes, dzīvosim mierā,” novēl G. Skaistkalns.

Bet, ja šodien vajadzētu braukt aizstāvēt savu zemi, Guntis nedomājot to darītu. “Tas ir mans pienākums pret dzimteni. Jau aptuveni 30 gadus esmu zemessargs – visa mana ikdiena un dzīve ar to saistīta. Uzskatu, ka ikvienam jābūt savas valsts patriotam un, ja vajag celties un iet, tad tas jādara. Kurš tad cits mūsu vietā to darīs?” retoriski jautā G. Skaistkalns.

Viņš uzskata – vienīgais, kā mūsdienās mums kā tautai trūkst, ir vienots virziens, kurā doties. “Kā, piemēram, igauņiem, kuri tomēr visi skatās uz vienu pusi, ir ar vienotiem mērķiem. Neesmu politiķis, bet vienkāršs cilvēks, un tas ir mans skatījums. Novēlu mums visiem būt vienotiem. Ja mēs ikviens mīlēsim savu valsti, tad viss sakārtosies, nostāsies uz pareizajām sliedēm,” uzskata G. Skaistkalns.

Ar vienu mērķi prātā un sirdī

MĀRIS ARĀJS, uz barikādēm no Bejas devās kopā ar virsmežniecības kolektīvu:

“Es neapsvēru domu, ka varētu nebraukt, – ja valsts ir jāaizstāv, tad nav variantu! Sievas kundze palika mājās – sākumā viņa nezināja par manu lēmumu. Piecēlos piecos no rīta, uzrakstīju viņai zīmīti: “Aizbraucu Rīgu sargāt.” Un viss. Sākumā viņa bija ļoti satraukusies, bet ar prātu jau saprata – man tas bija jādara. Esot tur uz vietas, sajutos īpaši patriotiski – ne katru dienu ir tādas sajūtas. Neesmu no skaļajiem patriotiem, šādas lietas drīzāk apzinās ar klusu pārliecību. Spilgti atceros barikāžu dienas, tautas vienotību – no maza līdz sirmam. Apkārt staigāja kundzītes krietnos gados, – ar termosiem, sviestmaizēm. Sākumā pat neticēju, ka to visu piedāvā no sirds, par baltu velti. Tas šķita neticami. Apkārt skanēja mūzika, patriotiskas dziesmas, tā bija vienreizēja sajūta. Toreiz tā bija milzīga vienotība, visi bijām ar vienu mērķi prātā un sirdī. Atzīstu, ka toreiz cerības par Latviju bija nedaudz citādākas. Cerējām, ka dzīve šajā valstī būs vienlīdzīgāka. Ja skatos šodien uz mūsu valsti, tad gribu uzsvērt, ka esam pārāk sašķelti. Nav vienlīdzības saistībā ar bagāto un nabago. Ja valstsvīri labāk prastu skatīties uz realitāti, varētu Latvijas budžetu veidot tā, lai nav “jāgrabinās”. Lai palīdzību un atbalstu saņem visi Latvijas iedzīvotāji visās nozarēs. Nedod Dievs, šodien vajadzētu doties uz barikādēm, bet, ja būtu tāda nepieciešamība, es visu darītu tieši tāpat. Domāju, ka jaunā paaudze vairs nebūtu tik aktīva kā 1991. gada janvārī. Pārāk daudzi, meklēdami vieglāku dzīvi, vienkārši aizbrauktu prom. Jaunajiem daļēji ir zudis patriotisms. Ja vajadzētu braukt, autobusos sēstos vecāka gada gājuma ļaudis, kaut ar spieķīti, bet dotos aizstāvēt un cīnīties.”

Tagad svarīgi dzīvot mierā

PĒTERIS ZĀLĪTIS, barikādēs piedalījās kopā ar citiem VEF filiāles darbiniekiem:

“Man nebija šaubu – pievienojos citiem novada iedzīvotājiem ceļā uz Rīgu. Ņemot vērā, ka Alūksnē palika mājas un darbs, barikādēs šajā periodā piedalījos divos braucienos. Vārds “patriots” ir skaļš, vienkārši bija svarīgi aizstāvēt savu dzimteni, savu Latviju – tā taču bija mums visiem, kuri piedalījās. Latvijai bija jākļūst brīvai! Protams, bija arī tādi indivīdi, kuri uz to visu skatījās citādāk. Tagad, šajā vecumā jāatzīst, ka nezinu, vai darītu tāpat, bet pārliecība manī nav zudusi. Te gan es nerunāju par atbalstīšanu tam, ko dara valdība, runāju tieši par savu zemi, savu valsti. Jāaizstāv ir dzimtene. Toreiz mērķis bija atvienošanās no PSRS, tas arī tika sasniegts. Bija svarīgi, lai dzīve mūsu valstī uzlabotos. Šodien es uz Latviju skatos dalītām jūtām. Pieļauju, ka kādreiz daudziem bija ērtāka dzīve, jo cilvēkus varēja turēt “rāmjos”. Tas bija ļoti izteikti, nebija nedz vārda, nedz kādas citas brīvības.

Daudz kas šo gadu laikā ir mainījies, tā tam arī jābūt, jo laiks jau nepielūdzami rit uz priekšu. Tagad svarīgi dzīvot mierā.”

Kā vārdā dotos šodien?

GINTA PRIEDĪTE, devās uz barikādēm 19 gadu vecumā, tolaik – no Ogres:

“Esmu dzimusi Alūksnē, bet tajā laikā strādāju Ogres Trikotāžas kombinātā, kur organizēja šo braucienu. Kolektīvā bija dažādu tautību pārstāvji – krievi, poļi, ukraiņi, jāatzīst – ne visi brauca labprātīgi. Vispār jau Ogrē bija daudz krievu tautības pārstāvju, kuri nevēlējās neko tādu darīt, arī tagad viena liela daļa no viņiem neko negrib – tādā ziņā nekas nav mainījies. Biju ļoti jauna, bet jau tad manī bija šī sajūta, kas saglabājusies arī šodien, – es ļoti mīlu savu Tēvzemi. Esmu un būšu latviete. Barikādēs vairākas dienas biju Zaķusalā, kopā ar Saulkrastu autokombināta puišiem, apkārt bija daudz transporta. Vakarā saņēmām informāciju, ka Zaķusalu ieņems naidnieki no ūdens puses. Sadevāmies rokās, apķērāmies, izraudājāmies – cits citam tā arī teicām, ka stāvēsim kā mūris – lai mums brauc kaut pāri. Tad cilvēki bija tam gatavi! Un es vēl joprojām esmu PAR Latviju, lai notiek, kas notikdams. Kādi tik laiki nav bijuši! Man kādreiz bija kauns par to, ka mani izslēdza no Medicīnas skolas. Mācījos jau trešajā kursā, biju nolikusi eksāmenus galvenajos priekšmetos. Skolā notika liela sapulce, kad man vadība parādīja, “kurā virzienā ir durvis”. Redziet, kādi laiki bija, – un tas tikai tāpēc, ka noliku puķes pie Brīvības pieminekļa. Bet tagad es par to vairs nekaunos – toreiz diplomu tā arī neieguvu, bet tagad tas man ir kabatā, esmu feldšere. Atceros, pēc Barikāžu laika lasīju – pēc visa šī latviešu tauta ieslīgs letarģiskā miegā. Vai nav taisnība? Ir! Cilvēki zināmā mērā ir piekrāpti, viņi vairs neko nevēlas. Protams, katrs īsts latvietis vēl iekšēji tic taisnībai, bet… Ja man rīt no rīta piezvanītu un teiktu, ka jābrauc uz barikādēm, es jautātu – kāpēc, kā vārdā? Ko mēs šodien gribam aizstāvēt? To mazo zemes pleķīti, par ko maksājam lielus nodokļus, par neizbraucamajiem ceļiem, par to, ka man jāstrādā trīs darba vietās, lai nopelnītu sev iztiku? Lai cik pesimistiski tas tikko neizklausījās, tomēr varu apgalvot, ka pārliecība manī nekur nav pazudusi. Varbūt nedaudz iesnaudusies, bet ir. Man vienalga, kādus vēl mums uzliks slogus un nodokļus, – es palikšu savā zemē, ko mīlu. Redziet, kāda pārsvarā ir jaunā paaudze, – puiši gatavi darīt visu, lai tikai nav jādienē armijā! Par ko tad viņi izaug? Es nezinu, vai viņi būtu cīnītāji. Ko varam mainīt mūsu valstī? Domāšanu, bet tas ir ļoti grūti. Cik daudz mums ir lojālu cilvēku? Ir pārāk daudz ne tikai krieviski runājošu, bet krieviski domājošu cilvēku. Var jau runāt, bet ir arī jādara. Reāli jādara.

Novēlu latviešu tautai vairāk mīlēt savu dzimteni, nevis braukt prom uz iedomātām laimes zemēm – brauciet mājās, lai neaizaug pēdējie lauki! Nepretendēju ne uz kādiem apbalvojumiem, tāda neesmu vienīgā. Mēs toreiz braucām, jo mums ir sirdsapziņa un mīlestība pret dzimteni.”