Skolotāju apdāvināšanas ēras beigas?

Plašu rezonansi medijos izpelnījies Valles pamatskolas direktors Jānis Viegliņš, kurš intervijā ar portālu “Dzene.com” attiecībā uz dāvanām skolotājiem pauž: “Sabiedrība ir nedaudz morāli slima ar šīm dāvanām un pateicībām.” Viņš uzsver, ka ne skolēnu vecākiem, ne skolēniem nav jāapdāvina skola vai skolotāji, direktors. “Šis ir mūsu darbs. Var pateikt vienkārši paldies un vēl kādus labus vārdus. Maksimālākais, ko varētu dāvāt, ir ziedi,” uzskata J. Viegliņš.

Izlasot viņa teikto, mana pirmā reakcija bija – nu kā tā var teikt? Apdāvināt taču ir skaisti! Es gan neatceros apdāvināšanu kā slogu laikā, kad vācām naudu skolotāju dāvanām. Iespējams, neizjutu, jo nauda jau bija mammas, ne jau mana. Šobrīd ar apdāvināšanu saskaros bērnudārzā, un man ir prieks svētkos sagādāt veltes audzinātājām un auklītēm, kuras manu bērnu pieskata un iemāca tik daudz kā vērtīga. Bet es pazīstu arī brīžus, kuros nav naudas, lai, kā tautā saka, “samestos” dāvanai. Grūti pateikt, kā es skatos uz šo tradīciju kā vecāks, bet kā neformālās izglītības pedagogs – es pilnīgi piekrītu Valles pamatskolas direktoram. Tas ir mūsu darbs, mēs saņemam par to algu, un ir prieks par paveikto. Puķes ir skaisti, bet es nevaru iedomāties, ka man dāvinātu ko lielāku. Bērni man dzimšanas dienā ir dāvinājuši savām rokām darinātas lietas, un tādas dāvanas ir ļoti sirsnīgas. Es tiešām uzskatu, ka zelta ķēdītei skolotājas var nopelnīt pašas un klases vāzei skolas budžetā nauda noteikti atradīsies. Laikam sliecos uz to pusi, kurā labprātāk dāvinātu piedzīvojumu visai klasei kopā, bet ne kādu smalku lietu dāvināšanu pedagogam. Izņemot, protams, ziedus. Tos vienmēr ir skaisti gan dāvināt, gan saņemt! J. Viegliņš uzsver, ka šāda dāvināšanas prakse var radīt nevienlīdzību starp bērnu ģimenēm un vecākiem. “Ja man ir pieci bērni un diviem ir izlaidums, viens beidz 12. klasi, viens 9. klasi, viss, paldies, zvanu vīram, saku: “Paliec darbā pa nakti, mums vajadzēs dāvanām krāt.” Šī pateicības lieta ir kaut kas arhaisks, no dinozauru laikiem,” teic J. Viegliņš.

Bet cik ilgs laiks paies, lai izskaustu šo tradīciju? Kurš būs tas “ļaunais” vecāku čatiņā, kurš pateiks – viss, neko nepiemetīšu. Beidzam šo lietu. Es, rakstot šo sleju, sapratu, ka es neesmu tik drosmīga. Vai es varētu nepiemest naudiņu dāvanai, ja tāda ir izteiktā vecāku vēlme? It kā šķiet, ko tur lekties pāris eiro vārdā. Bet runa jau nav par naudu, runa ir par kaut kā iestagnējuša laušanu. Man patīk saņemt dāvanas, bet man ļoti patīk arī ideja, kad jubilārs savā dzimšanas dienā lūdz dāvanu naudu labāk ziedot kādai organizācijai vai mērķim. Varbūt katra klase varētu darīt tāpat? Cik daudz labo darbu tiktu paveikts!