Reklāma

Miršanas un svinēšanas svētku fenomens

Andris Akmentiņš: “Alūksne kapusvētku fonā audzējusi daudzus laimīgai tagadnei veltītus pasākumus.”

Daudzas lietas, ko darām regulāri, īpaši neapceram, un pie tādām šķietami pašsaprotamām norisēm pieder ik gadu visos Latvijas kapos atzīmējamie kapusvētki, nosaukti dīvainā vārdkopā, kurā vienuviet apvienota miršanas (kapu) un svinēšanas (svētki) ideja. Tā par kapusvētku tradīciju saka pazīstamā literatūrzinātniece Janīna Kursīte.

Alūksnes kapusvētku fotomirkļi
Foto: Sandra Apine

Kapusvētku tradīcijas pētnieki un entuziasti jau sen nonākuši pie atziņas, ka tai ir liela nozīme latviešu identitātē. Liela nozīme tiem ir arī alūksnieša identitātē. Alūksnes kapi ir vieni no lielākajiem Latvijā jeb precīzāk – tā ir lielākā lauku kapsēta Latvijā, līdz ar to vērienīgāka veidojusies tieši Alūksnes kapusvētku tradīcija. Jautāta, vai jebkad ir mēģināts skaitīt vietējo kapusvētku apmeklētājus, Alūksnes novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Evita Aploka teic, ka šādus datus nav iespējams iegūt, taču apmeklētāju plūsma mērāma tūkstošos. Īpaši grūti to aplēst tādēļ, ka kapusvētku apmeklējums būtu jāmēra nedēļas garumā un kapusvētku svētdienā visas dienas garumā, kad Alūksnes mūža māju teritorijā tuvinieki nāk un iet pat atkārtoti. Rādītājs nav arī izdalītās kapu lapiņas, jo to parasti paņem vienu uz visu ģimeni, varbūt pat dzimtu. Pie tam pēdējos gados kapusvētkus apmeklē ne tikai tie, kuriem šeit guļ tuvinieki, bet arī viesi, kuriem šī tradīcija šķiet interesanta.

Alūksnes kapsēta

Visi ceļi ved uz Alūksni

Alūksnes kapsēta ir viena no senākajām Latvijā, taču vecākā kapsētas daļa (ejot pa pirmajiem vārtiem pa kreisi – red.) padomju laikos izpostīta un aizgājusi zudībā. Vēsturnieks Jānis Līcis stāsta, ka kapsēta pastāv no 1772. gada un aizņem turpat 15 hektārus. Tādēļ arī nav brīnums, ka kapusvētku tradīcijai te ir tik vērienīgs raksturs. Tāpat viņa rīcībā ir skaitļi, ka no 1830. līdz 1930. gadam katru gadu te vidēji apglabāti ap 360 cilvēku.

“Ja kapsēta būtu saglabājusies savā sākotnējā platībā un nebūtu veikti virsapbedījumi, te jau sen vairs nebūtu vietas. Šo apmēru dēļ arī kapusvētku tradīcija te bijusi salīdzinoši stingrāka. Aizsākusies 19. gadsimtā, tā joprojām ir savdabīgs pilsētnieku dzīves gada atskaites punkts, ik gadu pirmajā augusta svētdienā pulcinot tuvus un tālus alūksniešus savu senču pilsētā. Visa Latvija zināja, ka šajā dienā jābrauc uz Alūksni – gribi vai negribi,” saka J. Līcis.

Atbilstoši laikmetam un ideoloģijai

Svarīgi zināt, ka latviešu kapusvētku tradīcija sāka veidoties 19. gadsimta pirmajā pusē un aktivizējās otrajā kā topošā modernā laikmeta un tā pārmaiņu sastāvdaļa. Šajā laikā Latvijas teritorijā iekārtotas daudzas jaunas kapsētas. Vēsturnieks uzsver, ka atšķirīgas tradīcijas kapusvētku norisē varētu būt vienīgi Kurzemes pusē, Vidzemē tās ir līdzīgas, tostarp arī Alūksnē.

“Pirmsākumos kapusvētki bija baznīcas pārziņā ar mācītāju dalību un tamlīdzīgi, vēlāk, 20. gadsimta otrajā pusē, tā jau veidojās kā masu pasākuma tradīcija, kas zināmā mērā saglabājusies arī līdz mūsdienām. Līdz ar 20. gadsimta 50. gadu beigām, kad Latvijā ieviesa jaunas sadzīves tradīcijas – laicīgās kristību, laulību ceremonijas un cits – arī kapusvētkus sāka organizēt laicīgā garā, mācītājus “pastumjot” malā,” stāsta J. Līcis.

Viņš atminas arī savu dalību šajos pasākumos, kuros toreizējie bēru apstāvētāji arī kļuva par kapusvētku runātājiem jeb vadītājiem. “Arī es runāju kapusvētkos Alūksnē, Gaujienā, Zeltiņos, braucu uz kaimiņrajoniem. Padomju laikā kapusvētkus pārdēvēja par mirušo piemiņas dienu, jo tie saistījās ar baznīcu un mācītājiem, bet tas padomju ideoloģijā neiederējās. Līdzīgi kā pirmsākumos un arī tagad, runātāji pieminēja aizvadītajā gadā mirušos, īpaši godināja karavīrus. Tāpat svinīgajos brīžos izmatoja koru dziedājumus,” stāsta J. Līcis. Savukārt pēc svinīgās daļas turpinājās otrā – saviesīgākā daļa, kad ļaudis pulcējās savos dzimtas kapos, apmeklēja bufeti, sēdēja Tempļa kalna piekājē uz deķīša, ieēda un iedzēra, klausījās muzikantus, kurus varēja sarunāt arī kādam privātam solo numuram pie saviem dzimtas kapiem.

Cauri laikiem ir saglabājusies kapu lapiņas tradīcija, kurā agrāk bija nodrukāta pasākuma programma. Līdzīgi kā mūsdienās bezmaksas reisus, organizēja arī transportu, lai no ciemiem cilvēki var nokļūt kapusvētkos. “Līdz ar Atmodas laikiem bufetes cita pēc citas pazuda, atgriezās mācītāja aizlūgumi, taču svētki arvien komercializējās,” stāsta J. Līcis.

Zudusi kopības sajūta

Katra tradīcija ir saistīta ar laikmetu. Tehnoloģiju laikmetā mainījusies šī satikšanās būtība. Kādreiz bija svarīgi būt kapusvētkos, lai satiktos ar radiem, tagad komunicē citādāk. Zudusi tā kopības sajūta. Pirmsākumos gatavojās, brauca ar zirdziņu labu gabalu, jo uz vairākiem pagastiem bija viena kapsēta, satikās, tagad ar transportu ātri ir klāt, noliek puķes un projām ir,” vērtē J. Līcis.

Taču klāt nākusi cita nozīmība. Kapusvētkus izmanto kā satikšanās vektoru, organizējot dzimtu saietus, klašu salidojumus un citas novadnieku tikšanās. Bet tas jau notiek ārpus kapiem. “Grūti pateikt, kā šī tradīcija varētu mainīties nākotnē, bet vairs tik plaši kapusvētki varētu arī nebūt. Tam priekšvēstnesis ir arī šogad kapusvētku vietā organizētais Atceres laiks. Redzēsim, kā to ievēros apmeklētāji, bet tik spēcīgā tradīcijā jau kaut ko diktēt ir grūti,” vērtē vēsturnieks. Viņš arī uzskata, ka bez vecāku ievirzes jaunajai paaudzei interese par kapiem un kapusvētku tradīcijas uzturēšanu pati no sevis neradīsies, līdz ar to ir svarīgi par to runāt.



SENČU MĀCĪBAS

† Kapi ir mirušo mājvieta, tāpēc tie ir neaizskarami.

† Tos, kuri kapus apgāna, mirušie vajā – vainīgos piemeklēs slimības un nelaimes.

† No kapsētas nevajag nest projām puķes un stādus, tad mirušie nāks uz tavām mājām tos atprasīt.

† Nedrīkst aiztikt krustus, ja negribi, lai tevi piemeklē nelaime.

† Kad pirmoreiz ieej svešā kapsētā, pielūdz Dievu!

† Kad ieiet kapsētā, nedrīkst valnim kāpt pāri, jāiet pa vārtiem. Nedrīkst arī kapu kopiņām kāpt pāri.

† Kapsētā nedrīkst gulšņavāt – tā vieta nav dzīvajam. Avots: latviešu folklora


PĒTNIEKU VIEDOKLIS

† Kapusvētki ir savdabīga latviešu kultūrprakse un tradīcija, kas tiek kopta kapsētās, kur atdusas latvieši, neatkarīgi no viņu konfesionālās piederības vai nepiederības.

† Latviešu kapusvētki savulaik tapa kā īpatns vērtību sakausējums, savijoties pagāniskajai un kristīgajai tradīcijai un rituāliem, lokālajai un nacionālajai identitātei, kā arī modernā laikmeta publiskās telpas, sabiedrisko un kultūras aktivitāšu mijiedarbībā.

† To daudzveidīgais sakņojums sekmēja kapusvētku spēju dzīvot kopā ar laiku, sociālām un politiskām pārvērtībām un reaģēt uz tām. Saglabājot formu, mainīt jēgu un, padomju gados, mainot formu, saglabāt jēgu, kā arī turpināties mūslaikos.

Avots: L. Uzule, V. Zelče “ Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls.”

EKSPERTA VIEDOKLIS

Andris Akmentiņš, novadnieks, rakstnieks, pats sevi dēvē par kapusvētku ekspertu:

Ko mēs svinam kapusvētkos?

“Skaistākie notikumi dzīvē neesot atkārtojami, tomēr mēs ejam uz kapusvētkiem katru gadu, vienmēr cerībā uz kaut ko vienreizēju. Piemēram, reizi gadā Alūksnē var novērot, kāda būtu pilsēta, ja visi tās mīļotāji dzīvotu tepat vai vismaz veidotu šeit kādu projektu no attāluma. Nav svešas varas, nav pat savējās varas, kuru vainot, kāpēc ikdienā ir citādi, tikai mēs paši un mūsu dzīves izvēles. Tāpēc mūsu atvainošanās dzimtajai pusei bieži vien ir tik rosīga un krāšņa, kā to var redzēt kapusvētkos. Patiesībā Alūksne pašlaik ir tuvu ideālam, tā tikai nevēlas kļūt bezjēdzīgi liela kā Rīga, bet draudzīgas kaimiņvalstis jau tagad alūksniešus apskauž un sapņo izvietot pilsētā novērošanas kameras, lai iemācītos no mums šo īpatno, malēnisko dzīvesprieku, kas liek ne tikai dzīvot, bet dzīvot ar sajūsmu. Ja mēs paši to katrā solī neizjūtam, tad tikai tāpēc, ka esam prāta virspusi aizņēmuši ar citām, steidzīgākām lietām.


Kā zināms, mūsdienās, kad visi viedokļi brīvi paužami un cienāmi, atradīsies ne mazums vaimanātāju, kuriem kapusvētki saistās ar neciešamo kapu kultūru, nāvi, sēru datumiem un izrādīšanos. Reizēm šādiem grūtdieņiem izdodas pat sapulcēt krietni daudz uzmanības, tāpēc pavisam īsā kursā atgādināšu galveno:


1. pateicoties ļoti daudzām ziedotām dzīvībām un nodzīvotiem mūžiem
, arī mēs varam būt šajā saulē un svinēt dzīvi, vienā dienā sapulcināt dzimtu un nedaudz aprunāties ar saviem senčiem, kaut vai iztēlē. Senči negribētu mūs redzēt kā čīkstuļus;


2. kārtīgam saimniekam tieši tagad siens jau ruļļos (vai vārtos), līdz rudzu sējai vēl brīvs brīdis noķert aiz astes vasaru, kad tad vēl lai izrādās?
Alūksne intuitīvi jutusi, kā jāizmanto ļaužu pieplūdums, un kapusvētku fonā audzējusi daudzus laimīgai tagadnei veltītus pasākumus. To aptvēru, sajūsminoties par 3D animāciju, kas pirms gadiem atdzīvināja pils fasādi. Vienmēr tik grandiozi nav vajadzīgs, Latvijā pietiek piemēru, kad reklāmai tiek tērēti pompozi miljoni, kamēr pilsētas attīstība viegli pūst. Taču par līdzsvaru starp pagātni un rītdienu nākas piedomāt visiem, arī dzimtas ietvaros. Teiksim tā, atmiņas katru gadu aug klāt, bet galva tikai viena!

Tāpēc tik svarīgi satikt radus un pārbaudīt, vai mēs vēl aizvien esam vienā stāstā. Mums gadījās ļoti uzskatāms piemērs – kādai radu tantei uzdāvājām radio, lai klausās vietējās ziņas, terapeitisko Aidi Tomsonu, nevis izmisumā blenž svešos TV kanālus, kur mūsu valsti apmelo. Tantei pat veselība strauji uzlabojās. Tas mans nopietnākais šā gada aicinājums, jo īpaši, ja jums dzīvē labi veicies, – īstais rādītājs nav tikai jūsu panākumi, bet gan cik cilvēku jūs varat pacelt līdz ar sevi. Kaut vai tikai garastāvoklī.


Man kapusvētki ir neizsmeļams stāstu avots, lai uztaisītu dūšu.

Piemēram, bieži svētku mielasts pie ezera tika papildināts ar sporta spēlēm, un izrādījās, ka volejbola bumba var trāpīt dāmai ar kuplākajām krūtīm pa muguru tā, lai krūšturis atkabinātos. Ar to vēl bija par maz – glābjot kopskatu, viņai izdevās iegremdēt seju rasolā, kā arī turpmākos svētkos rotāja daudzi nesekmīgi mēģinājumi nejauši atkārtot trāpījumu. Cik neiespējami!


Otrs skumjāks stāsts saistās ar draugu Aivaru, kurš no pansionāta nu jau pārcēlies pa Miera ielu tālāk uz kapiem. Kādreiz viņš mēdza mani paņemt aiz rokas (kā daudzus citus alūksniešus) un rādīt, kur būs viņa kaps, kur apbedīti viņa draugi. Un pansionāta skarbā realitāte no sirsnīgā Aivara reiz izvilināja šādu tekstu:

“Te guļ mans pērnā gada draugs. Te guļ mans šā gada draugs. Nudien, nedraudzēšos vairāk.”


Labi, ceru, ka mēs vēl būsim draugi. Lai gan – kur Pilssalas zaļumballē, saglabāšanas instinkta vadīts, pret rītu reiz paslēpu Gorbačova 0,7 šņabi, to neatklāšu. Gan jau kāds sen atradis, bet man 25 gadus nav bijis vajadzības doties pārbaudīt. Jāraugās nākotnē, un pat šeit iespējami kapusvētku atklājumi. Piemēram, jauna nianse kapu skaistumā, par ko jāpateicas gan pašvaldībai, gan kapu entuziastiem. Kad sasniegts vecums, kuru par pusmūžu sauc vienīgi nejēgas statistikā, Alūksnes kapu skaistums kļūst par spēcīgu mierinājumu. Tas notiek pēkšņi, stūrējot pa atjaunoto Kolberģa maģistrāli. Viens skats uz Cepurītes salas pusi, uz zināmo kalna siluetu, bet sirds ir atradusi vietu un zina, ka citur pabeigt savas gaitas nevēlas.
Nobeigumā tiem savējiem, kuri kapusvētkus uztver kā iepriekšējā perioda atskaites punktu, gribu novēlēt – Laimīgu Jauno gadu! Lai rodas jauni un gaiši stāsti mūsu mīļajā Alūksnē!”

Irbes dzimtas kopābūšanas tradīcija

Alūksnes Kapusvētki ir nozīmīga tradīcija daudzām Alūksnes dzimtām, un arī šajos kapusvētkos tās pulcējās savu tuvinieku atdusas vietā, lai satiktos un godinātu aizgājējus. Irbes dzimta šeit satiekas katrā augusta pirmajā svētdienā, un citkārt mēdz būt vēl kuplākā pulkā. Dzimta ir pierādījums tam, ka kapusvētku tradīcija izdzīvos tikai tad, ja tā tiks nodota no paaudzes paaudzē un šeit tā notiek. Video – stāsts par dzimtu un tās kopābūšanas tradīciju. Paldies ģimenei par atsaucību!

Kapusvētku tradīcija – pūtēji

Video: Dace Plaude

Alūksnes kapi ir vieni no lielākajiem Latvijā jeb precīzāk – tā ir lielākā lauku kapsēta Latvijā, līdz ar to vērienīgāka veidojusies tieši Alūksnes kapusvētku tradīcija. Šogad mēs kapus distancēti apmeklēsim Atceres laikā, taču pērn kapsētā notika rosīgi svētki. Skanēja ragu mūzika Gulbenes pūtēju izpildījumā, aicinot uz mirkli piestāt un atcerēties laikus, kad bez pūtējiem nebija iedomājamas ne bēres, ne kapusvētki.

Video: Alūksnes Lielajos kapos kapusvētki 2020. gadā

Video: Līga Vīksna

Alūksnes Lielajos kapos 2. augusta kapusvētki. Lai arī spēkā valstī noteiktie ierobežojumi, cilvēki nāca pieminēt savus tuviniekus. Vīksnu ģimenes vīrieši- pūtēji Valdis, Andris un Ivars- muzicēja pie savu tuvinieku atdusas vietām, no garāmgājējiem saņemot atzinīgus vārdus.

Projekts “Unikālas kultūras tradīcijas Alūksnes un Apes novadu pierobežā” tiek īstenots ar Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Alūksniešiem.lv komanda.