Latviešu igauņi mīt Veclaicenē

Šobrīd Korneti Veclaicenē ir Latvijai piederošs ciems, taču tā nav bijis vienmēr. Īsu laiku tie atradušies Igaunijas teritorijā, tieši tādēļ igauņi pret šo vietu izturas ar lielu mīlestību. Vai Kornetos jāsaglabā igauniskais un kā to labāk izdarīt, ir jautājumi, uz kuriem meklē atbildes gan latvieši, gan igauņi.

Kornetos joprojām ir cilvēki, kuri runā igauniski. Cik tādu ir, neviens nav saskaitījis. Kāds pagasta iedzīvotājs saka, ka 10, citam šķiet, ka 25, tomēr igauņu valoda Kornetos ir dzīva. To pierāda arī latviešu un igauņu kopīgie pasākumi, sadarbības projekti, kas ik gadu tiek rīkoti Veclaicenes pagastā. “Viņi grib sadarboties ar mums, mēs ar viņiem. Uzticamies viens otram. Tiešie kontakti ir visu laiku, sazvanāmies, viesojamies,” stāsta Veclaicenes tautas nama vadītāja Maija Rozīte.

Viss sākas ar vēsturi

Par latviešu un igauņu draudzēšanos pēdējos gados vislabāk var skaidrot veclaiceniete M. Rozīte. “Vēsturiski abu pušu robežstabi mainījušies vairākkārtīgi, bet tuvāku sadarbību Veclaicene ar Igaunijas kaimiņiem aizsāka, pateicoties alūksnietim Uldim Veldrem. Viņš mūs rosināja Igaunijas Republikas dzimšanas dienā godināt tos igauņu karavīrus, kuri latviešiem palīdzēja brīvības cīņās, atstājot šeit savas dzīvības,” viņa saka.

“Kā divi dzelzs gredzeni, cieši viens otrā iekalti, ir Igaunijas un Latvijas draudzība. Bez brīvās Igaunijas nebūtu brīvās Latvijas” – teicis latviešu rakstnieks Kārlis Skalbe. Brālīgajām kaimiņtautām – latviešiem un igauņiem – bijis tikai viens varoņu laikmets: Latvijas un Igaunijas Brīvības cīņas no 1918. līdz 1920.gadam, kad pirmo un vienīgo reizi to pastāvēšanas daudzo gadsimtu laikā tās spēja izcīnīt savas, brīvas un neatkarīgas valstis.

Valstu svētki kopā

Pirmo reizi šādu piemiņas dienu organizēja 1991. gada 24. februārī – Igaunijas Republikas proklamēšanas dienā, kad Veclaicenē atklāja nezināmā igauņu karavīra kapa vietu. Tolaik klātesošo vidū bija arī delegācija no Igaunijas. Vēlāk Kornetos atklāja piemiņas akmeni arī igauņu nacionālajiem partizāniem.

Kopš tā laika Veclaicenē izveidojās tradīcija, ko turpina vairāku desmitu gadu garumā, svinot gan Latvijas, gan Igaunijas proklamēšanas dienas. Veclaicenē patiesi svētki vienmēr svinēti kopā ar kaimiņu tautu, tādēļ, lai jaukos kopābūšanas mirkļus atkal atsauktu atmiņā, 2019. gadā M. Rozīte bija sagatavojusi fotoizstādi par ievērojamākajiem pasākumiem kopā ar igauņiem. “Protams, visi mūsu kopīgi svinētie svētki ir aizkustinoši, bet īpaši vēlos uzsvērt Baltijas ceļa 30 gadi, kad abas tautas atkal sadevās rokās uz Rīgas – Veclaicenes šosejas,” saka M. Rozīte.

Vairāk foto: https://old.aluksniesiem.lv/laikraksta-arhivs/tautas-atkal-sadodas-rokas-131545

Uzziņai:
* Veclaicenes pagasts ir viena no Alūksnes novada administratīvajām teritorijām tā ziemeļos.
* Robežojas ar Alūksnes novada Ziemera un Jaunlaicenes pagastiem, Apes novada Apes pagastu, kā arī Igaunijas Veru apriņķa Varstu, Reuges un Hānjas pagastiem.

Igauņu diena

Vaicāta, kāda ir pārrobežas sadarbības ietekme uz abu valstu kultūrvidi, M. Rozīte stāsta: “Dzīvojot šeit, pierobežā, biju dzirdējusi dažādus nostāstus par igauņu un latviešu draudzības saitēm, tādēļ radās doma organizēt svētkus ne tikai Igaunijas neatkarības atgūšanas dienā, bet rīkot Igauņu dienu, kas vairāk vērsta uz mūsu pagastā dzīvojošajiem igauņiem, tā stiprinot abu tautu draudzības saites.” Tāpēc 2006. gada 8. jūlijā Veclaicenē pirmo reizi organizēja Igauņu dienas pasākumu. Tajā viesojās daudzi pašdarbības kolektīvi no Igaunijas – Misso, Varstiem, Hurmi, Rouges pašvaldībām, arī Veclaicenes pašdarbnieki.

No tā laika Igauņu diena Veclaicenē kļuvusi par tradīciju. To ar plašu kultūras programmu ik gadu svin augustā, kad pagasta tautas namā notiek lekcijas, izstādes, kopīgi koncerti, bet pagalmā – zirgu, retro automobiļu, motociklu, kinologu un ugunsdzēsēju paraugdemonstrējumi, uguns šovi, sporta sacensības, amatnieku darinājumu tirdziņi, radošās darbnīcas un daudz kas cits. Neiztrūkstoši šajā dienā Veclaicenē viesojas arī Latvijas un Igaunijas vēstures pētnieki un etnogrāfi, dažādu profesiju pārstāvji un kolekcionāri, bet svētku vakara noslēgumā latvieši un igauņi kopīgi nodzied abu valstu himnas.

“Igauņu dienā Veclaicenē vienmēr valda sava burvība, piemēram, 2016. gadā kāds igauņu kungs pēc aptuveni 25 gadu ilgas gaidīšanas ieradās Kornetos, lai sastaptu savu jaunības mīlu – latvju meiteni. Tas ir pierādījums tam, ka Kornetos mijas latviešu un igauņu saknes, tādēļ mums ir tik lieliska sadarbība un saikne ar pierobežas draugiem. Patīkami, ka tādi sirsnīgi stāsti veidojas svētkos, tas vēl vairāk sniedz gandarījumu par padarīto,” teic M. Rozīte.

Lai arī fiziski pastāv robeža starp Igauniju un Latviju, cilvēku saknēm robežu nav.

Vairāk foto no Igauņu dienām: https://old.aluksniesiem.lv/laikraksta-arhivs/igaunu-diena-satiekas-latviesi-igauni-un-miletaji-115085

Kaikas skola

2017. gadā Kornetos rīkoja 29. Kaikas vasaras augstskolu, kas ir Veru apkārtnes valodā runājošo ļaužu satikšanās. Vasaras augstskolas programmā tradicionāli iekļautas lekcijas un diskusijas, iepazīšanās ar norises vietu, vakaros – kultūras programmas. Atsevišķi organizē pasākumus bērniem un radošas darbnīcas. Šoreiz Veru bērni kopā ar latviešu bērniem (malēniešu dialektā) veidoja multiplikācijas filmu “Vacijs vals un dīviņš dala zemi”.
M. Rozīte uzsver, ka izsenis nometne ceļo pa dažādām vecās Veru zemes draudzēm. Savu nosaukumu vasaras augstskola ieguvusi no vietas, kur tā notika pirmo reizi – Karulas draudzē Kaikas ciemā. 1989. gadā norisinājās pirmā Veru valodā runājošo vasaras skola. 2017. gadā tā notika vietā, kas tagad ir Latvijas daļa, bet kādreiz bijusi Reuges draudzes daļa, kur vēl arī tagad dzīvo Veru valodā runājošie cilvēki.

Igauņi dejo Latvijā

Veclaiceniešu darbošanos pārrobežu draudzības veicināšanā novērtējuši arī igauņi. Tagad Maijai jau piekto gadu tautas namā ir arī savs igauņu deju kolektīvs, kas dibināts ar nolūku, lai Latvijas simtgadē arī igauņi varētu piedalīties latviešu Dziesmu un deju svētkos Rīgā. Mazajam Veclaicenes pagastam ar trijiem simtiem iedzīvotāju sava deju kolektīva un kora nav, ir tikai ansambļi. Tāpēc labprāt atļāvuši kultūras namā uz brīdi iemājot kaimiņiem. M. Rozīte atzīst: “Te, pierobežā, valstu robežas nejūt. Arī igauņi ir savējie. Viņi kā viesi mani vienmēr ir atbalstījuši – dejojuši gan Alūksnē, gan Veclaicenē, super cilvēki! Mums Veclaicenē bija sadancis, un viņi saka, ka gribot uz Rīgu braukt. Atbildēju, ka painteresēšos, piezvanīju Alūksnes novada pašvaldības Kultūras nodaļas vadītājai Sanitai Eglītei, vai Hānjas deju kolektīvs var piedalīties Latvijas deju svētkos. Viņa sazvanīja Rīgu un atbilde – nedrīkst. Tikai kā viesi iet gājienā un dejot ielu koncertos, bet viņiem ar to nepietika!”

Tāpēc, ja esat tik apsviedīgi kā igauņu dejotāji no Munameģa apkaimes, tad recepte ir šāda: sadraudzējieties ar pierobežas latviešiem, atrodiet kultūras namu, kas ļauj jums izlikties par Latvijas deju kolektīvu, iemācieties dejas, uzšujiet tērpus un gatavs – piedalieties Deju svētkos! Tā Veclaicenes latvieši brauc uz Igauniju dziedāt dažādos pasākumos, mācās igauņu dziesmas, piemēram, uz Veru valodas Dziesmu svētkiem (Uma Pidu), bet igauņi apgūst latviešu dejas.

Veclaicene Igaunijā foto no M. Rozītes albuma:

Noturēt to, kas ir

Veiksmīga abu pušu sadarbība izveidojusies arī tūrismā, zemledus makšķerēšanā. Ņemot vērā to, ka latvieši dodas uz Igauniju ne tikai atpūsties, bet arī strādāt, svarīga ir infrastruktūra, ceļu sakārtošana Latvijas teritorijā, kas arī šobrīd jau notiek. Par nākotnes plāniem un svētkiem šajā satraukumu pilnajā laikā M. Rozīte skaļi nerunā, jo galvenais ir noturēt to, kas ir šeit un tagad.