Jau gandrīz divas desmitgades Alūksnē darbojas sieviešu apvienība “Katrīna”, kas savulaik pulcēja radošas, iedvesmojošas un uzņēmīgas novada sievietes. Apvienība rīkoja sieviešu vasaras nometnes, tikšanās un daudzus vērtīgus pasākumus, kļūstot par vietu, kur radās idejas, jaunas draudzības un kopības sajūta. Taču pēdējos gados tās darbība ir apstājusies, un tagad “Katrīna” nonākusi krustcelēs – vai to likvidēt, vai ļaut tai atdzimt jaunā formā un jaunā paaudzē?

Sākumā apvienības darbība bija neoficiāla, taču 2011. gadā tā tika reģistrēta kā biedrība “Alūksnes novada sieviešu apvienība “Katrīna””, iegūstot juridiskās personas statusu. Tas nozīmē arī pienākumu regulāri iesniegt atskaites Valsts ieņēmumu dienestā. Tomēr pēdējos gados atskaites bijušas tukšas, jo biedrībā reāli nekāda darbība nenotiek. Katru gadu atskaišu iesniegšana biedrības vadītājai Aivai Lielbārdei kļūst par brīdi pārdomām – kā un vai vispār turpināt “Katrīnas” darbu? Vai likvidēt to, ko pirms diviem gadu desmitiem radošas un darbīgas sievietes no dažādiem novada pagastiem radīja ar degsmi un entuziasmu? A. Lielbārde apvienības izveidē gan nebija klāt un iesaistījās vien gadu vēlāk, toreiz – kā Malienas puses pārstāve piedalījās pirmajā sieviešu apvienības rīkotajā vasaras skolā Apē, kuru organizēja “Apes attīstības klubs” Lauras Popes vadībā. Nometnē sievietes mācījās, piedzīvoja pārsteigumus, tikās ar ievērojamiem cilvēkiem un devās ekskursijā pa vietu, kur bija ieradušās.

Nometnes, kas vienoja sievietes

Līdzīgs scenārijs bija arī nākamajām vasaras nometnēm, kas katrreiz notika citā vietā. 2008. gadā nometne pulcēja sievietes Vidagā Virešu pagastā. Kad 2011. gadā apvienību reģistrēja kā oficiālu biedrību, tā varēja startēt arī finansējumam, tādēļ turpmākos gados šie pasākumi jau notika ar pašvaldības finansiālu atbalstu. 2011. gadā trešā nometne notika Veclaicenē, 2012. gadā – Pededzē, 2013. gadā – Zeltiņos, 2014. gadā – Malienā, 2015. gadā – Jaunannā, 2016. gadā – Kalncempjos, 2017. gadā – Alsviķos. Katrā piesaistīja arī kādu iedvesmojošu lektoru, piemēram, dāmas tikās ar Inesi Ziņģīti, Mariku Svīķi, Intu Teterovski, Valdi Lūriņu, Moniku Zīli. Iecere, ka desmitā nometne notiks Alūksnē, nerealizējās. “Vasaras nometnes jeb skolas bija ļoti iecienītas un uz tām ieradās dalībnieces ne tikai no mūsu novada, bet arī no kaimiņu novadiem un Rīgas, piemēram, bija dāmas no Gulbenes, kuras vēl pāris gadus pēc pēdējās nometnes man zvanīja un vaicāja, vai nometne būs,” atminas A. Lielbārde. “Katrīna” bija iesaistījusies arī Latvijas Lauku sieviešu apvienībā, līdz ar to pārstāves piedalījās tikšanās reizēs, konferencēs, viņu rīkotajos pasākumos.

“Gribētos, lai ideja turpinās”

Biedrībai ir trīs valdes locekles – Daiga Sliņķe, Inga Sizova un Aiva Lielbārde. “Šobrīd, kā biedrības vadītāja, esmu pārdomu priekšā – ko darīt tālāk? Toreizējās aktīvās sievietes ir atradušas katra savu nišu un veiksmīgi tajās darbojas, taču pati biedrība šobrīd ir neaktīva. Esam konsultējušās ar zinošiem cilvēkiem, un iespējas ir divas – biedrību nodot kādam citam vai likvidēt. Likvidēt, protams, ir vienkāršāk, bet vai tas ir pareizākais ceļš? Ļoti gribētos, lai šai idejai būtu turpinājums. Varbūt Alūksnes novadā ir aktīvas sievietes, draudzenes vai kolēģes, kuras vēlētos turpināt “Katrīnas” ideju – kādā virzienā un formātā, tas jau būtu pašu ziņā,” pārdomās dalās A. Lielbārde.

Ar laikraksta starpniecību viņa aicina atsaukties sievietes, kuras redz sevi šīs biedrības nākotnē. “Biedrības ideja – vienot sievietes, lai satiktos, dalītos pieredzē, apgūtu ko jaunu un iegūtu vērtīgu informāciju – ir aktuāla arī mūsdienās, tāpēc būtu skaisti, ja tā atdzimtu jaunā formā un ar jaunu elpu. Pasaule mainās, un līdz ar to mainās arī sieviešu vajadzības un intereses – šodien varbūt vairāk nekā jebkad agrāk ir svarīgi būt kopā, iedvesmot un atbalstīt citai citu. Varbūt tieši tagad ir īstais brīdis, lai “Katrīna” atkal kļūtu par satikšanās vietu, kur dzimst idejas, draudzības un kopības sajūta,” norāda A. Lielbārde.

Daigas Sliņķes stāsts par “Katrīnas” tapšanu

Runājot par turpinājumu, nevar neatgriezties pie sākuma – kā viss sākās un kas iedvesmoja “Katrīnas” tapšanu, stāsta biedrības izveidotāja Daiga Sliņķe. “Toreiz strādāju Alūksnes rajona padomē, un kādā reizē nejauši dzirdēju Latviešu lauku sieviešu apvienības priekšsēdētāju Rasmu Freimani, kura stāstīja par to, kas ir sieviešu apvienība un ko tā dara. Nodomāju – tas taču ir kolosāli! Iesaistās starptautiskos projektos, notiek pieredzes apmaiņas braucieni, vasaras nometnes… Tobrīd tā kā pamodos – tas šķita tik aizraujoši, ka arī mums Alūksnē vajadzētu ko līdzīgu. Papildu iedrošinājums bija rajona padomes rīkotais sakoptākā pagasta konkurss. Man ļoti patika būt vērtēšanas komisijās – braukt uz pagastiem, satikt cilvēkus, redzēt, kā viņi strādā, cik interesanti iekārtojuši savas sētas. Cilvēki nesēdēja un nesūdzējās – viņi darīja, viņiem bija idejas. Un tad nodomāju – ja mēs, sievietes, apvienotos, mēs arī varētu radīt ko līdzīgu – īpašu sievietēm,” atminas D. Sliņķe. Tobrīd Rasmas Freimanes teiktais viņu burtiski pacēla spārnos, un, daudz neanalizējot, sekoja arī rīcība.“Devos uz Lauku sieviešu apvienību, iepazinos ar citām sievietēm un vienkārši pateicu, ka esmu no Alūksnes un vēlos pievienoties. Sāku braukt uz viņu tikšanās reizēm un paralēli meklēju domubiedres Alūksnē. Ļoti daudz palīdzēja toreizējā rajona padomes izpilddirektore Gunta Ļuļe – viņa iedvesmoja un iedrošināja. Viņa prata pamanīt vērtīgas lietas, kuras ir vērts īstenot arī savās mājās, un tā tas notika arī ar sieviešu apvienību. Par šo ideju ļoti iedegās arī Ilga Stradiņa un Skaidrīte Svara – tā mēs sākām,” stāsta D. Sliņķe.

Vasaras nometnes – “Katrīnas” sirds

Aktīvās dāmas sanāca kopā reizi mēnesī, taču visredzamākā un gaidītākā aktivitāte bija sieviešu vasaras nometnes. Pirmā notika Apē, ko vadīja Laura Pope, vēlāk nometnes tika rīkotas Zeltiņos – to veidoja Elita Laiva, Pededzē – Daiga Vītola, Malienā – Aiva Lielbārde. “Pēc būtības esmu resursu pētniece. Ko tas nozīmē? Es tveru labas idejas “lidojumā”. Pamanu, ko vajadzētu pārņemt vai ieviest arī pie mums. Tā bija arī ar Lauku sieviešu kustību. Bet problēma ir tāda, ka resursu pētnieks ir lielisks ideju ģenerētājs, bet ātri apnīk. Mani aizrāva pirmā nometne – kā viss notiks, arī otrā, jo gribas redzēt, vai būs kas jauns. Bet pie nākamajām jau iestājas rutīna – viss ir zināms, paredzams, un man kļuva neinteresanti. Tā tas notiek arī ar citām lietām, tāpēc man vienmēr gribas meklēt kaut ko jaunu. Ne velti pēc profesijas esmu psiholoģe – darbā ar cilvēkiem katra diena ir citāda, nekad nav rutīnas,” saka D. Sliņķe.

Taču resursu pētnieka daba bija tikai viens no iemesliem, kāpēc laika gaitā viņa attālinājās no “Katrīnas”. “Otra – kādā brīdī sapratu, ka vairāk gribas būt kopā ar vīru, vairāk darīt kopā ar viņu. Mans vīrs, kā zināms, ir mācītājs, un tagad esmu pilna laika mācītāja sieva. Un – kā jau resursu pētniece – esmu atkal mācībās: Baltijas Reformācijas teoloģijas seminārā jau trešo gadu studēju garīgo padomdošanu. Tā nav psiholoģija, bet kaut kas ļoti līdzīgs – darbs ar cilvēku dvēseli. Gribu teikt lielu paldies Aivai, kura uzņēmās turpināt vadīt “Katrīnu”. Aiva ir darītāja – viņa spēj pat rutīnā atrast īpašo “odziņu”. Esmu pateicīga Dievam, ka tieši Aiva bija “Katrīnā” un pārņēma vadības grožus. Par to, kā viss izvērtās, man ir patiesi liels prieks,” dalās D. Sliņķe.

Drosmīgajiem durvis ir atvērtas

Kopš 2017. gada biedrības darbība ir apsīkusi. “Tagad ir jāmeklē jauns resursu pētnieks – vajadzīgas jaunas asinis, jauni cilvēki ar idejām,” saka Daiga. “Tam, kurš uzņemtos šo darbu, jābūt radošam un drosmīgam. Būtu lieliski, ja kāds vēlētos radoši transformēt “Katrīnas” ideju, pielāgojot to šodienas laikam. Tagad ir tik daudz jaunu iespēju, kā mēs, sievietes, varam izpausties – var rīkot lekciju ciklus, tikšanās gan klātienē, gan attālināti. Sievietēm ir daudz jautājumu, daudz par ko runāt. Vajadzīgs cilvēks, kurš redz un saprot šodienas sievietes vajadzības, kurš nebaidās par tām runāt. Tam jābūt traki dullam cilvēkam – tad arī sievietes atsauksies,” smejoties teic D. Sliņķe. Viņa cer, ka “Katrīnas” stāsts vēl nebeigsies un turpinājums būs. “Toreiz sieviešu situācija bija citāda – dinamiskāka, harmoniskāka. Vismaz man tā šķita. Šobrīd redzam, ka problēmu ir daudz vairāk, ir jauni izaicinājumi. Šī brīža sievietēm bieži sāp tas, kas notiek apkārt, un nereti viņas nezina, kur meklēt izeju. Tieši sieviešu apvienība varētu būt tā vieta, kas palīdz. Gribētos, lai “Katrīna” turpinās. Drosmīgajiem durvis ir atvērtas,” pārdomās dalās D. Sliņķe.

LLSA svin 25 gadus – sievietes atkal satiekas

Laikā, kamēr “Katrīna” ir krustcelēs – būs turpinājums vai nē, darbību atsākusi Latvijas Lauku sieviešu apvienība (LLSA), kas tieši šodien, 28. novembrī, svin 25 gadus. Šī jubileja ir lielisks iemesls atkal satikties – darbīgās un radošās sievietes 29. novembrī pulcēsies LLSA Sudraba svētkos Kaucmindes muižā, Bauskas novadā.

Apvienības dalībniece Zeltīte Kaviere priecājas par Latvijas Lauku sieviešu apvienības saglabāšanos, taču tai nu nepieciešama jauna elpa: “Ieelpa un izelpa – tā ir dzīvība. Jānāk jaunai četrdesmitgadnieču paaudzei un jādara šim laikam svarīgas lietas. Ir ļoti ļoti svarīgi atcerēties saknes – kas un kā radās. Godināsim tā laika darītājas, kopā saucējas, šoferētājas, atbalstītājas un atbalstītājus, un liksim sēkliņu, lai ir turpinājums!” Lai arī pēdējos gados LLSA aktivitāte bija nedaudz pierimusi, izveidotais sieviešu tīkls turpināja dzīvot un darboties katrā novadā. Tagad apvienībai pavērusies iespēja atdzimt, ciešāk saistoties ar Kaucmindes muižu. Kaucmindes mājturības seminārs savulaik, balstoties senajās tradīcijās, veidoja modernu sievietes – namamātes kultūru Latvijā. Šī ideja ir aktuāla arī šodien. Tāpēc LLSA dalībnieces atkal satiksies, lai kopīgi koptu un saglabātu unikālo Latvijas kultūras mantojumu, dodot apvienībai jaunu elpu nākamajiem gadiem. Līdzīgi kā Kaucmindes muiža atdzimst telpu pa telpai, arī sieviešu apvienībai ir iespēja atdzimt. Bauskas Lauku sieviešu kluba “Apvārsnis” pārstāve Vivita Ķeizare ir viena no Latvijas Lauku sieviešu apvienības svētku organizētajām. Viņa apvienībā darbojas kopš 2004. gada, sākumā kā Gulbenes puses pārstāve – Lizuma pagasta kāzu muzeja vadītāja. Viņa atceras, ka tolaik bijusi liela laime satikt sievietes no visas Latvijas, piedalīties projektos un kopā paveikt daudz nozīmīgu darbu – gan valsts mērogā, gan atsevišķu sieviešu dzīvēs. Ļoti daudz kas tika izcīnīts.

Viņasprāt, tieši plašais, Latvijas mērogā veidotais sieviešu tīkls ir apvienības lielākā vērtība. Mazas biedrības un klubi darbojas katrā novadā, taču brīdis, kad “dāmas un sievas sabrauc kopā no visas Latvijas”, rada pavisam citu spēku. Šis tīkls ir palīdzējis arī pašai Vivitai – pārceļoties no Smiltenes uz Bauskas pusi, viņa zināja, pie kā vērsties pēc padoma, un atbalstu sniegusi tieši sieviešu apvienība. “Ja vajadzētu palīdzību jebkurā citā pilsētā, arī tur sieviešu apvienības meitenes palīdzētu. Tas ir ļoti vērtīgs tīkls visā Latvijā,” viņa piebilst. Vivita nepiekrīt priekšstatam, ka jaunajām sievietēm vairs neinteresē latviskās prasmes. Arvien vairāk jaunu sieviešu vēlas apgūt maizes cepšanu, ievārījumu vārīšanu un citas latvju tradīcijas. “Un tikai mēs, latviešu sievietes, varam būt šī turpinājuma devējas. Vēsturi veidojam visi kopā. Arī mēs šodien – tu un es. Tādēļ tas, ko varam šodien darīt – ar jauniem mērķiem – tik uz priekšu. Sieviešu apvienību ideju nedrīkst tā vienkārši izmet. Tā ir milzīga vērtība,” saka viņa. Taču jebkurai kustībai nepieciešams dzinulis – cilvēks, kas iedvesmo, rosina un spēj sev apkārt pulcēt citus. Vivita atzīst, ka brīžos, kad šķiet – viss stāv uz vietas un entuziasms zūd, tieši satikšanās dod jaunu sparu. LLSA jubileja tam ir lieliska iespēja. “Sievietes vēlas satikties un par šo jubileju ļoti priecājas. Tas ir dopings, liels spēks,” saka viņa. Kaut apvienība kādu laiku bija mazaktīva, Vivita uzskata, ka tagad tai ir īstākais brīdis atsākt aktīvo darbību. Runājot par Alūksnes sieviešu apvienību “Katrīna”, kas arī kļuvusi neaktīva, Vivita uzsver, ka šādos brīžos nevajag steigties ar likvidēšanu. Viņasprāt, reizēm vajadzīgs tikai jauns impulss, lai kustība atdzimtu – kāds cilvēks ar degsmi, kas spēj sapulcināt pārējās un dot jaunu virzienu. “Varbūt šobrīd ir klusāks posms, bet tas nenozīmē, ka viss ir beidzies. Var būt jauna iedvesma, jauns dzinulis, un sievietes atkal satiksies. Var atjaunoties tas, kas šķietami apsīcis,” saka viņa un vēl “Katrīnai” atrast ceļa turpinājumu.

Vai būs jaunais sākums?

IVETA KOVTUŅENKO, Latvijas Lauku sieviešu apvienības dalībniece:

“Tajos laikos sieviešu apvienības mērķis bija vienot radošās un aktīvās lauku sievas. Reizi mēnesī tikāmies Zemkopības ministrijas zālē. Toreiz patronese bija Laimdota Straujuma, un arī pārējie ministri mūs atbalstīja, katru mēnesi nodrošinot telpas mūsu tikšanās un nodarbībām. Rasma Freimane vienmēr bija parūpējusies par kādu viesi, kurš mūs iedvesmoja un deva jaunu sparu darboties – bija gan meistarklases, gan lekcijas. Katru gadu vienmēr atzīmējām Latvijas Lauku sieviešu apvienības dibināšanas dienu – 28. novembri. Tie allaž bija vērienīgi pasākumi Zemkopības ministrijas zālē, kas vienmēr bija pārpildīta. Apvienība sadarbojās arī ar Zinātņu akadēmiju un piedalījās dažādos projektos. Tas viss savā laikā bija ļoti progresīvi – mūsu darbība bija vērsta uz attīstību un kopīgu izaugsmi. Īpaši unikālas bija triju valstu sieviešu organizāciju tikšanās, kas ik reizi notika kādā citā valstī – tā bija rosīga, dzīva sadarbība. Daudz domāju, kam vajadzētu būt apvienības turpinājumam. Ir nepieciešamas jaunas dalībnieces un jauns spēks, taču pagaidām man nav skaidrs, kas varētu būt šis vienojošais kopsaucējs. Ja Latvijas Lauku sieviešu apvienība vēlas atdzimt, tai nepieciešams spēcīgs līderis. Apvienība ir kā zieda vidus, bet pārējās sieviešu organizācijas Latvijā – kā ziedlapiņas. Zinu, ka dažviet sievietes joprojām aktīvi darbojas, piemēram, Ventspilī un Bauskā. Protams, ir arī citas vietas, kur norit darbs, tikai tas varbūt nav tik publiski pamanāms. Kā varētu būt tālāk? Vispirms jānoskaidro, vai Zemkopības ministrija būtu gatava atbalstīt šādu darbību un piešķirt līdzekļus kopīgām sanākšanām un izglītojošām aktivitātēm. Taču izšķiroša nozīme būs līderim. Tām, ar kurām sākām darbību pirms 25 gadiem, toreiz bija četrdesmit – šobrīd lielākā daļa ir pensijas vecumā. Vai būs jaunā paaudze, kas šo darbu gribētu turpināt? Laiki mainās, un tas jāpieņem. Pagastos aktīvi darbojas senioru biedrības, bet vai sanāktu uz kopīgām tikšanās reizēm lauku sievietes? Šī ir brīvprātīga, uz entuziasma balstīta darbība, un te liela nozīme ir cilvēkfaktoram – personībai, kas aizrautu, ieinteresētu un vienotu. Daudz par to domāju, bet šaubos, vai apvienība spēs atdzimt tieši tādā pašā formātā, kādā mēs sākām strādāt pirms 25 gadiem. Kas varētu būt tas vienojošais spēks mūsdienās, kas liktu sievietēm valsts mērogā katru mēnesi tikties, dalīties pieredzē un gūt iedvesmu? Man ir bažas, ka kādreizējā formā apvienība neatdzims. Lai rastos kas jauns, kas spētu apvienot sievietes, nepieciešamas svaigas, drosmīgas un grandiozas idejas. Arī Alūksnē bija ļoti aktīva sieviešu apvienība “Katrīna”. Kas to varētu turpināt? Šaubos, ka būs vairs tā, kā bija.”