Varavīksnes tilts bezcerībai jeb pārdomas par prieku

No dienasgrāmatas lapām

Uz šīm pārdomām mani rosināja kādreiz lasītais un nesen pa radio dzirdētais. Neatceros īsti, kādā sakarībā to man reiz atgādināja arī aprūpes centra “Pīlādži” vadītāja Laima Kaņepe, atsaucoties uz Kārļa Skalbes pasaku “Kaķīša dzirnavas”, kurā lasāmi ļoti viedi vārdi – “… pasaulē jau tā ir daudz bēdu, vairosim labāk prieku.” Diemžēl parasti ir otrādi, arī man neizdodas to vairot, kā gribētos. Jo, noklausoties kādu negatīvu informāciju, rodas dusmas, un negatīvās emocijas pārnesu uz citiem. Gribas kliegt, raudāt! Protams, kā gan citādi, ja nekā nevaru izdarīt, kaut vai pret skolu slēgšanu. Man ir kauns no savas bezspēcības, vienīgi kādam citam varu uzlikt savas emocijas. Tā ar mani noticis bieži, pat nesenā pagātnē.

Bet vai es jutos laimīga, protams, ka nē. Jo vairoju rūgtumu citos. Mierinājums sev, ka neesmu konfekte, lai visiem garšotu, un tik liela optimiste, lai staigātu visur ar lelles smaidu, un tomēr atkal secināju, ka varu darīt arī prieku sev un citiem.

“Steidzies iepriecināt pretimnācēju ar labu vārdu – var gadīties, ka viņu vairs nesatiksi”, māca austrumnieku gudrība. “Priecāsimies iekš tā Kunga, priecāsimies”, māca Svētie raksti. Prieku rada arī sociālās aprūpes centros “Pīlādži” un “Alūksne”. Tur darbinieki nesavtīgi atrod veidu, kā iepriecināt iemītniekus ikdienā un svētkos. Tagad prieks pārstaigā Latviju Dziesmu un deju svētku laikā. Tās ir emocijas, kuras paceļas pāri visam, un ļaunajam vietas nav, un ticu, ka ilgi nebūs.

Prieks dziedē dvēseli. Es mācos priecāties arī par to, ka esmu pārvarējusi savu egoismu un atklāti ieskatīties sevī. Priecājos un mācos priecāties par saviem līdzcilvēkiem, atmetot lepnību un pieņemot viņus, kādi tie ir. Tiesa jau ir, ka mūsdienās cilvēki nereti ir spiesti strādāt pāri saviem spēkiem, lai nopelnītu sev iztiku. Rezultātā rodas spēku un enerģijas izsīkums. Visam pāri veļas bezcerības vilnis. Šādi apstākļi veicina tik pazīstamo izdegšanas sindromu. Rodas emocionāli liels nogurums. Cilvēks kļūst sarūgtināts, īgns, nervozs, viegli aizkaitināms. Savukārt fiziskais nogurums, pareizāk sakot, pārgurums, mazina cilvēka aizsargspējas un izraisa biežas saaukstēšanās slimības. Rodas miega traucējumi un sāpīgas sajūtas ķermenī. Citiem cilvēkiem negribas nekur iet, pazūd interese par dzīvi. Bezcerības un bezpalīdzības sajūtas dēļ cilvēkiem ir grūti meklēt palīdzību. Tā vietā, lai atpūstos, sevi pasaudzētu, cilvēks nododas darbam vēl vairāk. Taču nauda iztērēto enerģiju nekompensē. Izdegšanas sindromam visvairāk ir pakļauti jaunie speciālisti un cilvēki, kuri sāk strādāt jaunā darbavietā un vēlas sevi pierādīt.

Cilvēks nav mašīna. Orientēšanās tikai uz darbu atriebjas. Prieks ir aizgājis, bet pārguris cilvēks nevar nevienam vairs palīdzēt. Grūtāk ir, ja visa diena pagājusi vienā steigā, bet nav taustāma rezultāta. Piemēram, mediķu, aprūpētāju darbs, viss sociālais darbs bieži nav acīm pārredzams, tāpat arī žurnālistiem. Mazāk nogurdina sirdij tīkams darbs. Mūsdienās arī tas kļūst par lielu retumu. No izsīkuma sindroma palīdz izvairīties arī labas attiecības ar kolēģiem, kuru veidošanā katrs var dot savu ieguldījumu. Tāpat vairāk pasargāti cilvēki, kuriem piemīt prasme kontaktēties ar citiem, pietiekami augsta pašvērtības apziņa un pozitīva attieksme pret dzīvi. Prieku var sniegt dziedāšana korī, ansamblī vai kāda cita nodarbošanās, kas nav saistīta tiešo maizes darbu. Arī bēdas nevajag uzkrāt sevī, bet gan “izrunāt laukā’”, dalīties savās izjūtās ar tuviniekiem, draugiem, cilvēku, kuram uzticas. Ieguvēji ir arī tie, kuri nezaudē humora izjūtu. Es sāku mazāk klausīties negatīvo informāciju, jo tā mani piesārņo tik tālu, ka sāku citus piesārņot. Vērsos pēc palīdzības pie Augstākajiem spēkiem, pie sava Sargeņģeļa, lai palīdz manā problēmā, lai māca, virza uz labo. Visi lielie noslēpumi, atziņas, pilnīgs prieks un mīlestības dziļums ir sasniedzams katram, kas meklē spēka avotu tur, kur tas patiesi atrodams. Atradīsim dzīves steigā brītiņu sev, padomāsim, kas labs ar mums noticis pēdējo 24 stundu laikā un iespējams, ka nogurušais prāts spēs uzcelt varavīksnes tiltu šķietamajai bezcerībai. Jo, kamēr vien “Kaķīša dzirnavas” būs, tikmēr mācīsimies vairot prieku.

Turamies!