Droši vien daudzi no jums pagājušajā nedēļā Alūksnes pelēcīgajās ielās pamanīja bariņu neredzētu jauniešu, kas smaidošām sejām katram pretimnācējam teica: “Labdien!” vai “Sveiki! Sveiki!”.
Droši vien daudzi no jums pagājušajā nedēļā Alūksnes pelēcīgajās ielās pamanīja bariņu neredzētu jauniešu, kas smaidošām sejām katram pretimnācējam teica: “Labdien!” vai “Sveiki! Sveiki!” Daži no jums apjuka – sak’, vai mēs būtu pazīstami?
Daži uzsmaidīja un atbildēja. Bet daži vienkārši izlikās nedzirdam un neredzam. Bet šis stāsts jau nav par to, cik Latvijas pilsētās cilvēkiem vēl grūti pieņemt, ka vienkāršs garāmgājējs var dalīties savā priekā, vienkārši uzsmaidot un pasveicinot.
Visu nedēļu, no 3 līdz 10.martam, Alūksnes Jauniešu kluba viesojās 15 jaunieši no mazās Ziemeļzviedrijas pilsētiņas Anasetas jauniešu kluba.
Tagad, kad viņi jau ir atgriezušies savās mājās, liekas, ka kaut kā trūkst. Trūkst viņu smaidu, dziesmu, jautro “čau”. Tieši dziesma bija tā, kas mūs, jauniešus, satuvināja jau pirmajās kopā pavadītajās minūtēs! Patīkami bija apjaust, ka uz pasaules vēl ir kāda tauta bez mums, kam viena no mīļākajām nodarbēm ir dziedāšana – kaut vai tikai kāda pazīstama meldiņa dungošana.
Paradoksāli, bet kopā ar zviedru jauniešiem arī mēs, Alūksnes jaunieši, daudz uzzinājām par savu valsti un pilsētu.
Dzīvodami šeit, daži no mums nebija bijuši baznīcas tornī! Apmeklējot pilsētas iestādes (NVO centru, TIC, Sociālās palīdzības centru, RPIVA, “Alūksnes Ziņu” redakciju un citas) arī paši iepazināmies ar to darbu, ikdienu. Interesanti! Īstenībā tā mums pašiem bija kā angļu valodas eksāmena mutiskā daļa. Lai gan – nē, šoreiz bija daudz interesantāk un arī atbildība bija lielāka!
Vienu dienu zviedru jaunieši pavadīja arī rajona skolās. Bija patiess prieks no viņiem dzirdēt labas atsauksmes par šo dienu – viņiem bija iespēja piedalīties stundās, no kurām visvairāk patikušas tieši zīmēšanas un dejošanas nodarbības.
Viens rīts tika veltīts arī Alūksnes Valsts ģimnāzijai. Ģimnāzijas deju kolektīvs “Enku Drenku” mācīja mums tradicionālākās tautas dejas. Tas galu galā izvērtās par feinu un jautru pasākumu! Savu plaukstiņpolkas māku viņi ar prieku aizveda sev līdzi un Zviedriju. Bija mazliet neparasti redzēt, ar cik lielu un patiesu aizrautību zviedri vēro mūsu dejotājus, it sevišķi pašus mazākos. Bet tāpēc jau ir prieks, ka mūsu Latvijā ir daudz kā tāda, ar ko var lepoties! Piemēram, ar mūsu bānīti – vienīgo visā Eiropā. Ar to zviedru jaunieši brauca, kad apmeklēja Brīvdabas muzeju Ates dzirnavās. Latvija, it sevišķi Alūksnes puses vienmēr ir bijusi tā vai citādi saistīta ar Zviedriju. Varbūt arī tāpēc, būdami muzejā, viņi saskatīja daudz līdzību ar Zviedriju. Tikai ne kaņepju sviestā!
Apmeklējot Saeimu Rīgā, nācās atzīt, ka arī abu valstu parlamentos ir dažas atšķirības. Galvenā, manuprāt, bija attieksmē pret iedzīvotājiem. Mazs akmentiņš Saeimas dārziņā, jo šeit uz katru, kurš izteicis vēlmi ieiet Saeimas namā, skatās kā uz potenciālo ļaunuma nodarītāju. OK – tas ir mans viedoklis, jo tāds priekšstats man radās. Vienkārši Zviedrijas Riksdāgs iedzīvotājiem ir vieglāks pieejams.
Nedēļas beigās mums pievienojās arī igauņu jaunieši no Rouges (Igaunijas) jauniešu kluba. Jauniešu forumā, kas 9. martā notika BJIC, diskutējām par visu trīs valstu kultūru, brīvā laika pavadīšanu un jauniešu problēmām. Viena no labākajām lietām, ko deva šis jauniešu forums – iespēja sniegt daudz informācijas un saņemt to pretī.
Vislielāko paldies mēs, jaunieši, sakām Evai Aizupei par to, ka mums bija šāda iespēja iegūt jaunus draugus. Tādus draugus, k0 mēs neaizmirsīsim un kas neaizmirsīs mūs. Mēs kopā jutāmies neparasti labi. Tieši tāpēc viņu tagad tik ļoti trūkst! Vispārliecinošāk laikam to parāda fakts, ka jau pirmajā dienā, ko pavadījām šķirti, mēs atkal… tikāmies! Šoreiz gan virtuālajā pasaulē, sūtot e-mailus, vairākus vienā dienā!
Ciemošanos mūsu skolā zviedru jaunieši no Sundbibergas vidusskolas apvienoja ar saviem projektiem, kuru galvenais uzdevums bija iepazīt Latvijas demokrātijas mācības principus, salīdzināt demokrātijas izpratni , iepazīt Latvijas valsts institūciju pārvaldes struktūru, to salīdzinot ar Zviedrijas valsts institūcijām. Viņi aptaujāja ģimnāzijas jauniešus, skolotājus gan mutiski, gan anketu veidā. Zviedriem interesēja – kā mēs pelnām naudu, kur to tērējam, situācija ar narkotikām, mūsu tradīcijas, brīvā laika pavadīšanas iespējas.
Alūksnes jaunieši labprāt pauda savu viedokli par zviedru jauniešiem: * Viņi ir citādāki – lielpilsētas jaunieši atšķiras no lauku. Lielpilsētās viņi visu jau ir izbaudījuši. Zviedru jauniešiem šķiet, ka tikai nākamajā paaudzē sasniegsim viņu līmeni. Liekas, ka viņi tomēr bija mīļi un skolotājas feinas, bet vairāk laika mums vajadzēja pavadītkopā. * “Cool!” (no angļu v. vēss, superīgs) gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. * Kā labam dzērienam viņiem bija jānobriest.
